Kāpēc vairāk pašnāvību?
Sociālā labklājība ir spogulis. Bezmiegs ir katram otrajam, neirozes - katram trešajam. Slikti guļ, no rīta pieceļas ar bažīgām domām - ja atlaidīs, kas notiks ar bērniem, kredītu. Garīgās saslimšanas, to saasinājumi un tuberkulozes slimnieku pieaugums vistiešāk atkarīgs no labklājības. Pārmaiņu laikā 1992.-1996.gadā vidēji Latvijā bija ap 1000 pašnāvību gadā. Svēts miers un tendence mazināties bija treknajos gados. Lūk, 2004.gadā bija vairs tikai 560.
Kāpēc pašnāvnieki lielākoties ir vīrieši?
Sievietes vairāk spēj dzīvot un just līdzi. Taču arī sievietes pēdējos 15 gados ir mainījušās, kļuvušas racionālas un pragmatiskas. Baigās raganas. Te viena, te otra nāk pie manis, es kādu vieglāku nervu zālīti iedodu, kādu baldriānu. Biznesa lēdijas. Vai, dieniņ! Viņas iet, nerēķinoties ne ar ko. Agrāk tādu sieviešu nebija. Viņām kā datorā viss saplānots, un viņas to dabū gatavu. Par katru cenu.
Parex radīja depresiju?
Iespējams. Zinu, ka Bankas Baltija laikā bija pašnāvības,
depresija. Vissliktākais patlaban ir tas, ka cilvēki dzīvo trauksmē
un neziņā. Reformas, naudas apgriešana, darba apjoma palielināšana.
Vēl stress, kas ir hroniska, draņķīga, nomācoša un cilvēkam pašam
neatrisināma psihoemocionāla situācija: neārstējami slims bērns,
iespējams bezdarbs, nesamaksāti komunālie maksājumi tūkstošos,
slimi tuvinieki, draudoša bezpajumtniecība.
Kādas ir depresijas pazīmes?
Nomākts, grūtsirdīgs un bezperspektīvs noskaņojums, apetītes un miega traucējumi, garīgs un fizisks nogurums, skumju un baiļu sajūta, anhedonija - dzīvesprieka zudums. Cilvēku vairs neiepriecina nekas - ne daba, ne draugi, ne darbs, ne iedzeršana. Kad cilvēks ienāk pie manis, uzreiz pazīstu: izmisis un izdzisis acu skatiens, sejas izteiksme sastingusi un skumja. Gausas kustības, nelieto žestus, ja apsēžas, tad sēž. Lēna uztvere. Cilvēks izskatās tā, it kā tēvs un māte reizē būtu nomiruši.
Kā to pamanīt tuviniekā?
Tas izdodas reti, jo apkārtējiem nav pieredzes. Daudz atkarīgs no cilvēka personības: ir tādi, kuriem ūdens smeļas mutē, taču viņi nečīkst. Ir tādi, kuri čīkst nemitīgi. Depresija jāpamana ģimenes ārstam. Cilvēks var depresiju pārslimot, to īpaši nejūtot, jo daļai depresiju ir pozitīva īpašība - spontāni remitēt. Tas nozīmē, ka pirmo depresīvo fāzi pārdzīvo un pēcāk gadus piecus dzīvo laimīgi līdz nākamajai fāzei, kas ir smagāka.
Ģimenes ārsti māk noteikt, ka vajag psihiatru?
Kā kurš. Ja trīs mēnešus ārstē ar antidepresantiem, uzlabojumu nebūs. Jāsūta pie psihiatra, nevis psihologa un psihoterapeita. Kamēr nonāk pie psihiatra, nobumbulēts gads. Mēs, psihiatri, ejam uz ārstu kongresiem un stāstām, kā atpazīt dažādus depresijas veidus, piemēram, reaktīvo depresiju - notiek nelaime, pēkšņi nomirst tuvinieks, un jāatšķir, vai cilvēkam tā ir sēru reakcija - jo bēdāties ir cilvēcīgi - vai arī psihotraumas izraisīta depresija.
Kā uzmundrināt sevi?
Skriet pa mežu, iet pirtī, pacelt glāzi vīna. Dzīvesveidam jābūt saprātīgam: regulāri ēst, gulēt, vismaz stundu izskustēties svaigā gaisā. Nu kāda var būt oma, ja visu dienu sēž? Ar fizisko slodzi var daudz negatīvā dabūt ārā, jo šķērssvītrotā muskulatūra izstrādā antidepresīvas vielas, kas nonāk smadzenēs, tonizē un palielina darbaspējas. Vajag darīt visu, kas uzlādē un ir tuvs sirdij, - klausīties kaut visasāko metālu. Es reiz nokļuvu slimnīcā ar slimu sirdi un sapratu, ka ar sauju zāļu dienā ir par maz, lai izārstētos. Gāju uz mežu un skaitīju soļus no priedes A līdz priedei B. Tā tiku līdz alfabēta beigām. Vēl vakara ziņu pārraides laikā var iet pastaigāties, lai labāks miegs. Nevajag pārdzīvot faktus un notikumus, kurus nevarat ietekmēt. Arī pret izdegšanas sindromu var cīnīties. Ja no tā bēg, tad var izbēgt.
***
Pašnāvības Latvijā
1993. gadā - 1100
2005.gadā - 567
2007.gadā - 453
2008. gadā - 527