Taču nebrīvē šīs vēlmes piepildīt neizdosies. Kopš brīža, kad viņu, pavisam vārgu, nedēļu vecu jenotsuņa mazuli, dabaspētnieki atrada vilka izpostītā midzenī un izglāba no drošas nāves, ir pagājuši septiņi mēneši. Cukurduksis krietni pieņēmies ne tikai augumā un svarā, bet arī prātā.
Cukurduksi varētu dēvēt par vēstnieku no jenotsuņu pasaules, kura misija cilvēku pasaulē ir iepazīstināt dabaspētniekus ar sugas īpatnībām. Lai arī jenotsuņi Latvijā mīt vairāk nekā pusgadsimtu, to dzīvesveids ir pētīts maz. Tos ieveda drīz pēc pēdējā kara no Baltkrievijas un Krievijas kā kažokzvērus. Tie bieži tiek minēti kā galvenie vaininieki putnu ligzdu postīšanā - olu un putnēnu apēšanā-, taču nav skaidri zināms, cik liela atbildība būtu jāuzņemas jenotsuņiem, cik - lapsām, caunām un citiem plēsējiem. Tādēļ V.Skuja cerības liek uz Cukurduksi - pētot tā paradumus un pavasarī iesaistot to dažādos eksperimentos (piemēram, mākslīgo ligzdu atrašanā). Zoologs uzreiz uzsver: "Šis ir mans personīgs projekts brīvajā laikā."
Piecu dienu ziemas guļa
Augusta beigās Cukurduksis no Viļņa mājām pārvācās uz kaimiņos viņam īpaši būvēto mītni - voljēru. Savā mītnē Cukurduksis ir pārdzīvojis pirmo šāgada sniegu. "Pirmajā dienā viņš nevarēja no būdas izlīst, tik ļoti baidījās. Stāvēja būdā, ostīja sniegu, baidījās nolikt kāju uz zemes," stāsta Vilnis. Pirmais sniegs 20.novembrī aizsāka arī pirmo ziemas guļu. Cukurduksis aizdarījis savas mītnes durvis ar mājokļa segumu - sausām papardēm. Pirmajā dienā Vilnis Skuja satraucies: "Ielauzos Cukurdukša mītnē pa jumta pusi paskatīties. Viņš paskatījās uz mani ar tādām garām, paģirainām acīm, varēja redzēt, ka noskaņojums ir uz gulēšanu." Miegā jenotsuns pavadījis piecas dienas, negājis pat ārā baroties.
Ierādīja, kā pastaigāties
Cukurdukša vasara un rudens pagāja tam nemanāmos pētījumos. Tās bija milzumdaudzas pastaigas ar Vilni Skuju tuvējā mežā. Jau pašā sākumā jenotsuns ierādīja zoologam, kā jānotiek pastaigai. Jenotsuņu pāris nedodas viens aiz otra, bet gan blakus, arī 10-15 metru attālumā viens no otra. "Kad sākumā gāju viņam tieši aiz muguras, Cukurs griezās atpakaļ, boza uz mani spalvu, pat atieza zobus - vai tad es nezinu, kā jāiet jenotsuņiem?" atceras Vilnis un piebilst, ka jenotsuņiem acīmredzot ir divreiz lielākas iespējas atrast ko ēdamu, ejot atsevišķi un līdzās, nevis rindā. Kad Cukurduksis nedaudz apmaldījās vai nejutās drošs, tas deva saziņas saucienu, līdzīgu žēlai durvju čīkstēšanai. Vilnis tad atbildējis ar to pašu.
"Bija tāda sajūta, ka Cukurs pārvietojas pa lielu galdu, kurš noklāts ar šķīvjiem, uz katra kāda kripatiņa," - tā Vilnis raksturo jenotsuņa pastaigu pa mežu. Apmēram 50 metru posmā Cukurduksis vismaz piecas reizes apstājies - uzgājis ko ēdamu. Īpaši viņu interesējušas sakaltušas čūsku ādiņas, vardītes, arī vaboles. Mājās jenotsuns barojas ar suņu barības konserviem, kā arī jēlu vistas gaļu. Vasarā jenotsuns mielojies ar mellenēm, plūmēm un āboliem.