Tas nebija viņa groziņš, bet kundzes, kura stāvēja viņam aizmugurē un, izkravājusi pārtiku, nezināja kā nolikt groziņu tukšajā turētājā. Tad nu vīrelis «palīdzēja» un sāka vārīties: «leiši, b.., kas tā pa apkalpošanu! Ja tik lēni apkalpo un nevar grozus nolikt pie ieejas, tad, vot, b...!» Laikam jau nelaime bija tā, ka bundžu Indian coffee, baltmaizi Katrai dienai un lielo alus buteli viņš nevarēja panest rokās, nācās veikalu izstaigāt bez groziņa. Vīrelis nerimās. Nu sakrājusies taču pa nedēļu daudz bēdu! Es tikmēr savācu grozu un noliku vietā, jo ieejai tuvojās veca tante, kura tikpat labi grozu varētu nepamanīt. Ar to es nevēlos sevi cildināt vai spodrināt, jo stāsts ir par ko citu. Turpinu. Tad nu no mētātāja puses sekoja morāle, ka tie grozi ir jāvāc darbiniekiem, lai es nepūlos. Nolēmu, ka būšu Buda un noturēšos neko nesakot, jo šādos gadījumos tas ir labākais, ko darīt. Tomēr apkārtējo klusēšana vīreli manāmi uzvilka. Mani arī. Es nenoturēju smieklus pie viņa vārdiem: «točna tik dusmīgs esmu, ka sasist varētu kaut ko.» «Ziniet, ja nu mājās jums ir sieva, viņu varbūt varētu?» Te vēl gribēju piebilst — ko nu te pārdevēju dauzīt vai Maximas maisiņu pluinīt, uz sievu jau roka iemēģināta un tā.
Vīrelis nesašķaidīja manu degunu. Aizgāja, lamādams leišus. Bet tas nu tā. Nekas īpašs. Ceturtdienas agresija, tā teikt. Bet stāsts ir par piektdienu. Kad pārdevējai teicu, ka viņa ir foršā džūda un, viss būs labi, nogurusī sieviete noteica: «Rīt piektdiena, maiņa beidzas. Kā es to gaidu!» Aizmugurē stāvošā sieviete pievienojās: «Es arī gaidu piektdienu.» Mēs, Maximas pircēji, gaidām piektdienas. Mums patīk piektdienas. Diena.lv lasītāji, lai Jums šodien patīkami satraucoši sirdspuksti vai absolūts Budas miers!