Pilsētas kanālā bizamžurku diez vai redzēsim, taču viņas tuvojas Rīgai
Andra īsā satikšanās norisinājās visnotaļ mierīgi. Daudz kaismīgāka tikšanās ar šo grauzēju pirms ilgiem gadiem bijusi Valsts meža dienesta Medību daļas vadītāja vietniekam Jānim Ozoliņam. Kad kādā ziemā ar bijušo kolēģi viņš pamanīja bizamžurku uz ledus, abi pētnieki vēlējušies to tuvāk aplūkot. Pietuvojās bizamžurkai katrs no savas puses. Jūtot, ka ielenkta, bizamžurka klupa pētniekam kājās — ceļu augstumā koda zābakos. "Viņa ļoti varonīgi spēj sevi aizstāvēt," saka J.Ozoliņš. Bizamžurka, kuras patiesā dzimtene ir Ziemeļamerika, mūsu zemē dzīvo jau pusgadsmitu.
Ieradās pašas
Bizamžurkas gaitas Eiropā sākās 1905.gadā — daži pāri tika ievesti Čehijā. 1919.gadā tās tika introducētas Somijā. Bijušās PSRS teritorijā bizamžurkas nonāca 1927.gadā. Latvijā tās ieradās pašas — pārgāja robežu no Baltkrievijas puses. Literatūra vēsta, ka pirmā šās sugas pārstāve tika manīta 1961.gadā Daugavpils rajonā, Sitas ezerā.
Pirms pārdesmit gadiem bizamžurku Latvijā bijis ļoti daudz, jo īpaši dienvidu daļā, taču pēdējos gados to skaits sarucis. Kādēļ — skaidri nav zināms, zoologi pieļauj — vai nu savairojoties tās tik ļoti noplicinājušas barības bāzi, ēdot izvēlīgi, ka jāmirst badā un nav vairs kur dzīvot, vai arī kāda slimība tās "pļāvusi", vai arī gadu gaidā aktīvāki kļuvuši plēsēji. "Zināms, ka ap Rīgu bizamžurkas ir sastopamas. Tās ir Gaujas lejtecē, Lielupes pietekās, nedaudz arī Ventā Ziemeļkurzemē," stāsta
J.Ozoliņš. Upju lejtecēs bizamžurkas pavasaros sanesot pali, Rīgas apkaimē arī ir ne mazums aizaugušu ezeru un vecupju. J.Ozoliņš pirms dažiem gadiem bizamžurku novērojis arī Māras dīķī.
Bizamžurka nav žurka, tā ir Latvijas lielākā strupaste. "Nedaudz atgādina pāris mēnešu vecu bebrīti. Tāpat kā bebram, bizamžurkai ir mazas ausis, mazas acis, apmatojums nedaudz līdzīgs, tikai smalkāks. Arī zobi oranži kā bebram," stāsta J.Ozoliņš. Galvenā atšķirība ir astē — bizamžurkai tā ir gara, sāniski saplacināta. Bizamžurka ir ūdensaugiem aizaugušu ūdeņu iemītniece, mīt gan ezeros, gan lēnās upēs. Ēdienkartē nepieciešami lakstaugi — grīšļi, niedres, doņi, lēpes. Tā ir arī izvēlīga barībā — nograuž tikai sulīgākās augu daļas. "Optimālie dzīves apstākļi — aptuveni pusei ūdenskrātuves laukuma jābūt aizaugušai. Ja ūdensaugu ir mazāk, var pietrūkt barības," skaidro J.Ozoliņš.
Mājiņas un "galdiņi"
Lai ēstu sausumā, bizamžurkas no augu pārpalikumiem veido barības "galdiņus" vietās, kur pastāvīgi ēd, — uz sēkļa, niedrājā, upes vai ezera krastā. Uz tiem bizmažurka uzkāpj, lai sausumā apēstu kādu atvilktu lakstaugu. Bizamžurkas arī seklā ūdenī būvē mājiņas no neapēstajiem lakstaugiem. Tur bizmažurkas var dzīvot, ja nav piemērotu stāvu krastu, kur izrakt alas. "Paraugoties ūdenī, atklājas īpatnējs skats — it kā kāds būtu sapļāvis zālīti un salicis zāles kaudzītes aptuveni desmit metru attālumā citu no citas," saka Slīteres Nacionālā parka zoologs Vilnis Skuja.
Bizamžurkas cilvēku dzīvi maz ietekmē atšķirībā no ūdensžurkām jeb ūdeņu strupastēm. Bizamžurkas un ūdensžurkas ir konkurenti, jo apdzīvo tos pašus biotopus un ēd to pašu barību. Ūdensžurku "melnos" darbus var novērot dārzos. "Izceļ laukā burkānu no zemes, tas apgrauzts. Vai arī nesen stādīts augļu kociņš — tā kā šķībi stāv, pakustini — izgāžas no zemes, no apakšas apgrauztas saknes," stāsta
V.Skuja. Ūdensžurka ir savējā — vietējā Eiropas suga. Par bizamžurkām lielākas ir nutrijas, tautā arī sauktas par purva bebriem. Nākušas no Dienvidamerikas, tās Latvijas ziemām ir par salīgu — iet bojā, ja izbēgušas no audzētavām.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.