Atceries to, kad plūksies
"Tā ir netaisnība, nevienlīdzība," Karīna aizsvilstas. Alberts
ir nesapratnē: "Es pelnu naudu, tu darbojies mājās - kur ir
problēma? Tev nav iemesla būt neapmierinātai. Es esmu aizņemts, tu
esi aizņemta, tas tā vienkārši ir." Karīna skaidro, ka nevēlas
vairs sēdēt mājās un grib darīt vēl kaut ko. Ko? - to viņa nezina.
Jēgu laulībai viņa redz tikai tad, ja tā ir citādāka. Ierunājas
Gīzela Štaineke: "Redzu, ka protat parādīt atšķirīgās intereses,
taču tagad pamēģiniet sameklēt attiecībās labo un to, kas jūs
patlaban vieno, padomājiet, kas ir tie mirkļi, kad jūtaties labi."
Karīna: "Es gatavoju ēst, aprūpēju bērnus." Alberts: "Mums ir
lieliski bērni." G.Štaineke norāda, ka vīrietis mēģinājis meklēt
labo, taču sieva atbildējusi ar ironiju. Nākamais uzdevums:
pateikt, ko viens no otra sagaida. Karīna: "Lai nejūtos kā cietumā,
jo tu tikai dari savu un nemaz nesaproti mani." Psihoterapeite
norāda, ka šeit parādās tas, ka cilvēki, kuri ilgstoši dzīvo kopā,
dzird to, ko vēlas dzirdēt, tāpēc tiek lūgts atbildēt otrreiz - bez
kritizēšanas. Karīna: "Vēlos, lai vairāk ieklausies manī, novērtē
manu devumu, respektē. Vēlos, lai es nebūtu tikai mājsaimniecei."
Vīrs: "Vēlos, lai tu mani saproti. Vēlos vairāk būt divatā. Lai
biežāk pažēlo. Nevēlos, lai tu mūs atstāj." Iestājas klusums.
Alberts jūtas aizkustināts, sieva nomierinājusies. G.Štaineke
iesaka šo sarunu atcerēties brīžos, kad pāris mājās plūksies.
Viņiem tiek uzdots arī mājasdarbs - uzrakstīt, ko viens no otra
vēlas. Psihoterapeite atklāj, ka lielākoties pāri mājasdarbus
neizpilda un arī viņa pati tos aizmirstot atprasīt, ja vien neesot
pierakstījusi. To mērķis esot radīt cilvēkā sajūtas: vai, man taču
mājasdarbs jāizpilda, kas faktiski nozīmē - man par attiecībām ir
jādomā.
Skurbuma ceļš
"Lielākais darbs jau notiek mājās, ne pie psihoterapeita, kas attiecībās ir pēdējais izmisuma solis," G.Štaineke piebilst, ka ar psihoterapeita palīdzību gan varot noskaidrot, vai partneri viens otru uztver, jo bieži vien pāri sarunājoties katrs savā valodā. Tādējādi rodoties pārpratumi un komunikācija stagnē. Alberts un Karīna bijis uzskatāms piemērs, ka pārim nav vienotas izpratnes par laulību un lomu sadalījumu. Tas tāpēc, ka par to ilgi klusēts. Klusēšana esot biežākais iemesls pāru konfliktiem. Ikdienā netiekot pateikts tas, kas traucē, un tad viss tikai krājas, krājas un beidzas ar konfliktu. Beigās attiecībās pietrūkst telpas. Pāris redz tikai negatīvo: tu esi tāds un tāds, tu tāda. Nesaprot, ko viens otram saka, jo viņos uzkrājies pārāk liels aizvainojums. Kopdzīve kļuvusi par cīņu ar pārmetumiem un aizsargāšanos, apvainojumiem un aizstāvēšanos. "Un, kā zināms pretuzbrukums ir labākā aizsardzība," norāda G.Štaineke. Bet kur un kā tad pazūd mīlestība? Psihoterapeiti ir vienisprātis, ka iznīkst viss, par ko nerūpējas. Sākotnēji mīlestība ejot pati savu skurbuma ceļu, savukārt pēcāk attiecībās jāmāk atrast balanss jūtam un tuvumam. Attiecības sistemātiski jākopj. "Un saglabājiet attiecībās sajūtu: es esmu O.K., tu esi O.K.," amerikāņu psihologu citē Karīna Reitere, iesakot meklēt risinājumu, nevis vienam otru nozākāt.
"Nekas nenotiek pats. Gluži tā, kā saka Ēriks Fromms - visu pasaulē mums vajag mācīties," saka psihoterapeits Horsts Poimnis. Viņš piekrīt kolēģiem un iesaka pāriem vismaz reizi nedēļā ieviest parunāšanos. "Un nekādu - man nav laika. Visas pasaules problēma ir tā, ka allaž nav laika, un attiecībās viss turpinās vecajā musturī," skarbs ir Alberts Vilemsu. Vajag izslēgt telefonu, televizoru, atstāt bērnu pie vecākiem un katram desmit minūtes atbildēt uz jautājumiem: ko es vēlos no tevis? Ko es gaidu no tevis? Nedrīkst ieslīgt vērtējumā un taisnības meklējumos, jo, "kā zināt, tādas taisnības nav", smej G.Štaineke. Svarīgi esot, lai saruna ir abu pušu gribēta, nevis kāds no partneriem to uztver par moku stundu. Kaut ko panākt var, ja grib. Un ar atbalstu un uzmanību. Ja sākotnēji neveicas, vajag runāt par to, kas patīk. Katram tematam savs laiks. Ko darīt, ja otrs nemaz negrib runāt? Vajagot pajautāt, vai partneris maz vēlas pārmaiņas. Kaut ko jaunu attiecībās. Ja negrib runāt, lai iesaka citu attiecību uzlabošanas veidu.
Albertam dēls reiz esot teicis, ka viņš esot slikts tēvs. "Tad es viņam teicu, lai pasaka, kas tad, viņaprāt, ir labs tēvs? Ha, labs tēvs taču pats to zinot! Cilvēkiem vajag runāt un teikt, ko viņi vēlas, jo nojaušana padodas tikai cilvēkiem ar īpašām spējām.