Tomēr dzīvē viss nav tik vienkārši. Ne vienmēr jo dārgāks vīns, jo tas ir labāks. Jā, par trīs latiem pirkts vīns nekad negaršos tā kā vīns par desmit latiem, bet kādreiz var gadīties sastapt vīnu par trīs latiem, kas garšo kā vīns par pieciem latiem. Tas pats man būtu sakāms par vīnu, kas maksā desmit latu, bet garšo kā par 20 latiem. Vīna cenu ietekmē miljons dažādu faktoru un brīžiem tos ir grūti izprasts. Starp tiem man visloģiskākā liekas sakarība starp vīnogulāju ražību un cenu. Ja ir mazāk ogu, tad tās ir kvalitatīvākas. Tam piekritīs daudzi. Jo tieši tāpēc mēs paši apgriežam savu ogu krūmu un ābeļu zarus. Tātad jo mazāka raža, jo labākas vīnogas un labāks vīns. Jo mazāk ogu, jo mazāk vīna var saražot. Tā kā uz šīs zemes pleķīša vīnu vairāk nevar saražot, tad tā pašizmaksas ir dārgāka, un vīndaris, lai izdzīvotu, spiests to pārdot dārgāk. Tieši tāpēc lētie vīni garšas ziņā liekas ūdeņaināki, bet dārgie - sulīgāki. Tomēr reālā dzīvē pa vidu maisās vēl daudzas citas lietas, kam ar pašu vīna ražošanas procesu nav nekāda sakarība. Tas ir piedāvājums/pieprasījums, kā arī mārketings un reklāma. Slavena vīndara vīns maksās dārgāk nekā tāda paša līmeņa vīns, ko būs darinājis ne tik slavena personība. Tiesa slavenība jau ir paspējusi visai pasaulei pierādīt un pats galvenais pastāstīt, ka viņš prot radīt lieliskus vīnus. Tikmēr nevienam nezināms vīndaris to tikai vēl cenšas izdarīt. Tādas pat sakarības ir vērojamas globālā līmenī. Vīns no slavena reģiona būs dārgāks nekā vīns no ne tik slavenas vietas. Te arī rodas manis pieminētās cenu atšķirības līdzīgas kvalitātes vīniem. Visu šo stāstu es esmu veltījis diviem nesen sastaptiem lieliskas kvalitātes vīniem, kuri top ne tik slavenās vietās un, iespējams, tāpēc maksā mazāk, nekā ir vērti.
Arium Gran Reserva 1999 nāk no Valepenjas reģiona Spānijā. Es nezinu nevienu citu gandrīz deviņus gadus vecu, vairākus gadus ozolkokā izturētu vīnu, kas maksātu šādu summu. Tas varētu būt lieliska alternatīva daudz dārgākiem un slavenākiem Riojas vīniem. Vīns darināts no tām pašām, tempranillo vīnogām un izturēts Amerikas ozolkokā. Tā aromātā jūt maigas ogas, vaniļu. Garša līdzena, lai gan sākotnēji uzjundī nedaudz asas garšvielas, tomēr tās ātri pāriet mierīgā žāvēto plūmju garšā. Gribētos uzsvērt, ka šī vīna garšā ir samērā maz tanīnu, kas padara to pievilcīgu tiem, kuriem nepatīk šīs muti savelkošās miecvielas.
Viens no vispopulārākajiem un tāpēc arī visdārgākajiem franču dzērieniem ir šampanietis. Pat visvienkāršākais no tiem nemēdz būt lētāks par 20 latiem, bet ekskluzīvas pudeles jau maksā vairākus tūkstošus latu. Lai nu kā, bet, manuprāt, par franču šampanieti cilvēki parasti pārmaksā tikai tāpēc, ka tas ir šampanietis, nevis kāds cits dzēriens. Daudzās aklajās degustācijās citi daudz lētāki dzirkstošie vīni ir tikuši novērtēti augstāk. Vienalga cilvēki par šampanieti ir gatavi maksāt vairāk. To nu es nevaru saprast. Cik esmu dzirdējis, to nesaprot arī liela daļā pašu franču! Kāpēc maksāt par vārdu? Tieši tāpēc šampanieti pašā Francijā pārdod daudz mazāk nekā citus dzirkstošos vīnus. Vieni no, francūžuprāt, labākajiem dzirkstošajiem vīniem top Elzasā. Tehnoloģija līdzīga, bet cena... Tieši tāpēc iesaku Dopff & Irion Cremant" d Alsace rose no Elzasas. Tas nav tik sauss (skābs) kā lielākā daļa no franču šampaniešiem, bet nav arī tik salds, ka tautā mīlētais Asti vai Rīgas šampanietis. Tā garšā ir jūtams miljons dažādu augļu. Katrs zina, ka dāmas mīl dzirkstošos vīnu, bet ja tas vēl ir franču un rozā! Panākumi garantēti. Jāpiezīmē, ka paši franči Cremant" d Alsace izdzer vairāk nekā šampanieti. Vai tas par kaut ko neliecina?