"Ne mums bruģēti celiņi, ne mums daudzveidīgi skujeņi," saka māju saimniece Valentīna Ozoliņa, piebilstot, ka šis nebūt nav ideāls dārzs. Uz jautājumu - kāpēc tik daudz puķu, Valentīna atbild pavisam lietišķi: "Kaut kā tie tukšumi jāaizpilda. Mums jau te ir liels plašums."
Stādus audzē paši
Precīzu ziņu par mājas vecumu nav, bet uz kāda no laukakmeņiem ieskrāpēts gadskaitlis 1837. Kādreiz saimniecībā bijušas astoņas ēkas - pirts, rija, šķūnis, divas kūtis, klēts u.c. Teritorijā, kur tagad krāšņais puķu dārzs, 50 gadu valdīja kolhozs. No vecā augļu dārza saglabājušās dažas plūmes jeb būkas, kā tās sauc Ugāles pusē.
"Te viss ir vienkārši. Zaļu zāli vien negribas, pērkam sēklas. Par labām esam atzinuši Hederas sēklas, bet mazliet vīlušies esam Kurzemes sēklās. Pagājušajā gadā no viņu samteņu sēklām pilnīgi neskatāmas puķes izauga. Tāpēc jau paši no hibrīdiem, lai cik tie skaisti nebūtu, sēklas nevācam. Nu nesanāks nākamgad!" skaidro Irīna Šmite. "Ja būtu jāpērk stādiņi, ar pensijām vien nepietiktu."
Stādus saimnieki audzē paši. Tam noder firmas Supto nelielā, bet ietilpīgā un ērtā siltumnīca, kas uzbūvēta plēves mājiņas vietā. "Sēju tikai aprīļa vidū, jo izstādīt tāpat nevar agrāk kā maija vidū," saka V.Ozoliņa. "Dārzā nav vajadzīgas puķes, kas zied tikai mēnesi. Priekš kam man glaunas puķes, kurām nosaukumu nevar atcerēties, bet kas nozied vienā mēnesī un paliek pāri žagari? Šo to paeksperimentēju, bet tā piesardzīgi. Esmu atklājusi verbenas - tās ir ļoti krāsainas un skaistas, ilgi zied un labi izskatās. Cīnijas vienmēr bija ļoti skaistas, bet nu trešo gadu aug vienā vietā, un laikam tas nepatīk. Būs jāliek citur!"
Meža zvēru prieki
Košu mājās ir arī ražošanas dārzs - gurķi, sīpoli, dilles, burkāni u.c. Sārtojas vēlās avenes. Pērn avenes ēduši vēl oktobra beigās. "Visa pietiek pašiem, bērniem un mazbērniem," saka Valentīnas kundze. Lielākajos darbos piedalās visas trīs paaudzes - kopā ar mazbērniem tīrīts arī grāvis un mežmala.
Košu dārzs tīkot arī meža zvēriem. Laiku pa laikam, kad iestādīta kāda jauna ābelīte, to apraudzīt atnāk irši (staltbrieži) un stirniņas. Tās izbradā puķes, apgrauž ceriņus un rododendrus. Ko stirnas neapēd, to zaķi pabeidz. "Ko tur tik lielā dārzā var saglābt! Jāļauj notikt tam, kas notiek," samiernieciski saka Valentīna, bet Kārlis Ozoliņš steidz stāstīt par ežiem, kuri nākuši mieloties ar grilētajiem vistu spārniņiem. Viņš ir galvenais zāles pļāvējs un uzskata, ka dārzu jābrauc skatīties vairākas reizes. Košu saimnieki labprāt paši apskatītu dārzus, kas piedalās sakoptāko sētu konkursos.
Arī rozes
Flokši noziedējuši, pujenes un īrisi jau sen, drīz būs miķelenes, tagad dālijas pilnos ziedos. "Kādas šķirnes?" atsmej Valentīna. "Kādas nu varam dabūt, tādas ir. Dažām dālijām ir tik lieli ziedi, ka kātam grūti tos noturēt. Rūpes ar glabāšanu ir, bet no liela bara jau kāds gums izdzīvos vienmēr."
Košās augstcelmu rozes sastādītas pie logiem. "Štamroze, kātroze," prātojam. Kā skan labāk? Pagaidām problēmu ar ieziemošanu nav, jo vēlā rudenī tās tiek izraktas, ieliktas lielos podos un ienestas pagrabā.
Ap dīķa malu neliels dzīvžogs no ābelītēm ar sarkanām lapām un rozā ziediem. Zied spirejas - dzeltenīgas, sarkanas, baltas. Pēc lielā karstuma dīķī zems ūdens, bet pavasarī tas ir līdz pat pirtiņas pamatiem. Liekas, ka kaimiņu stārķi visas vardes izķēruši, bet vakaros tomēr vēl kāda kurkst. Dīķa vidū zied maigi rozā ūdensroze, nu jāmeklējot balta.