Aizputnieks Alberts Priedols 80.gados bijis pilsētas dendrologs. Stādaudzētavās, izvēloties kociņus un košumkrūmus pilsētas labiekārtošanai, viņš aizvien pārvedis kaut ko arī savas privātmājas dārzam. Ar laiku tajā kļuvis par šauru, un A.Priedols stādījumus turpinājis aiz sava apbūves gabala robežas, veca ābeļdārza teritorijā, kas tolaik nevienam īsti nav piederējis. Sākumā dārzu kopis pats, palīgos ņemot radiniekus.
Pirms aiziešanas mūžībā A.Priedols dārzu novēlējis kādai sabiedriskai organizācijai, konkrēti nenorādot tās nosaukumu. Vēlāk dārza aprūpi uzņēmusies Aizputes dome. 1997.gadā notikusi dārza dendroloģiskā inventarizācija. Uzskaitīti ap 150 dažādu sugu koki un krūmi. Daži no tiem ļoti reti, piemēram, hemlokegle un Ādama koks jeb arālija. Speciālisti ieteikuši dārzu iekļaut Valsts nozīmes aizsargājamo stādījumu sarakstā.
"Es tāda urķētāja eju uz domi un saku: dārzs ir, varam ar bērniem kaut ko darīt. Tad arī mums piedāvāja noslēgt līgumu par dārza kopšanu," atceras Aizputes skolas mazpulka vadītāja Silvija Neiburga. 2000.gada maijā Aizputes domē šāds līgums arī parakstīts. Tolaik dārzam dots Saules vārds.
Iepazīst, lai rādītu citiem
"Esmu pamatskolas skolotāja, un par augiem man bija tikai tik daudz
zināšanu, cik aug pašas puķu dobēs un tas, cik vīrs agronoms
pasaka," stāsta S.Neiburga. Tādēļ palīgā aicinājusi toreizējo
pilsētas mākslinieku Imantu Ozolu un mazpulcēnu vecākus. Tagad tie,
kuri sāka dārzu kopt, jau skolu beiguši vai mācās vidusskolas
vecākajās klasēs. Tādēļ skolotāja mazpulcēnu jaunajā maiņā
iesaistījusi savus audzināmos trešklasniekus. Viņi jau pagājušajā
vasarā ravējuši celiņus un veikuši citus kopšanas darbus.
Sagatavojuši projekta darbiņu par dārza veidotāju A.Priedolu un
palīdzējuši sakopt viņa kapu Padures kapos. Izpētījuši Aizputes
pilsētas sakoptākās mājas un apzinājuši interesantākos dekoratīvos
stādījumus pilsētā. Jaunie mazpulcēni šoruden uzposuši vienu no
skolas gaiteņiem, izvietojot uz palodzēm pašu pavairotas un
ieaudzētas istabas puķes. Paši izmēģinājuši, kā pareizi apsakņot
spraudeņus, kā tos iestādīt, un izvēlējušies vietas, kur katra puķe
labāk aug.
Svin pie savas egles
Skolotāja stāsta, ka ekskursantiem ir sagatavots stāstījums par dārzu ar dažādiem uzdevumiem. "Tur nemaz tā nevar tikt iekšā," zina Terēze. Katram, kurš grib pāriet pār tiltiņu, esot jānodzied dziesmiņa vai jānoskaita dzejolis. Citreiz koku zaros sakāpjot "mazas raganiņas" un pabiedējot apmeklētājus.
Kad kokiem ir lapas un ziedi, ciemiņi var pārbaudīt savas zināšanas to noteikšanā. Citos gadalaikos gidi liekot vērot koku vainagu formu un mizas krāsu. "Skuju kokiem katram ir sava smarža," S.Neiburga dod pasmaržot kādas egles zariņu, pēc tam nākamo. Viens smaržo sveķaini rūgteni, bet cita aromātā jaušama apelsīna vai mandarīna nots. Skaistākie čiekuriņi esot duglāzijai. Bet arālijai jeb Ādama kokam vai pusmetru garas lapas.
Trešklasniekiem mīļākā esot Kanādas asā egle, kuru viņi pušķojuši jau pērnajos Ziemassvētkos. Tad svētku vecītis pie viņiem atbraucis ar velosipēdu un katrs ugunskurā licis pagali, izsakot savu vēlējumu. Visjautrākā bijusi indiāņu ballīte mācību gada beigās. Pirms vairākiem gadiem aizputnieki rīkojuši mazpulku pieccīņas sacensības un no ciemiņiem saņēmuši dāvanā vairākus rožu un citu krūmu stādus dārza papildināšanai. S.Neiburga no ekskursijas uz Štutgarti atvedusi katalpas stādu. Savas dāvanas Saules dārzā atstājuši arī pilsētas viesi. Ejot ap Ata Slaktera dāvināto zirņu pacipresi, ekskursanti izspēlējot spēli par slavenībām. Alberta Priedola piemiņai Saules dārzā iestādīts bērzs ar nokareniem zariem.