Nelielo cietuma zāli, kas atrodas dzīvojamā zonā, bija piepildījuši pakavveidā salikti galdi. Pie tiem sēdēja vairāk nekā 10 cilvēku - vienību priekšnieki, prokurors, probācijas dienesta pārstāvji un pat no Rīgas atbraukušais Ieslodzījumu vietu pārvaldes priekšnieka vietnieks. Tiesā lietas izskata krietni šaurākā lokā. Pakava loka vidū klusējot sēdēja cietuma priekšniece. Viņa, protams, sekoja visam līdzi, taču izskatījās, ka šī nav tā vieta, kur viņa uzsvērs savu vārdu. Izskatāmo lietu daudz, mapes diez vai saietu vairākos portfeļos, tādēļ palīgā ņemts ieplīsis piecdesmitlitrīgais polietilēna maiss. Jautājums "jā" vai "nē" pārcelšanai augstākā pakāpē tiek izlemts, atklāti balsojot. Ar vienu otru ieslodzīto saruna ilgst minūti pusotru. Ja pārkāpumu nav, cilvēks strādā šūšanas cehā vai kādos sabiedriskos darbos, jautājumu nav. Viens no pēdējiem zālē ienāca gadus 25 vecs puisis. Īsa, bet kopta frizūra, izgludināts pletkrekls. Dažos teikumos viņš tika raksturots kā strādīgs sabiedriskos darbos, tostarp arī tualetes tīrīšanā, ļoti pozitīva psihologa atsauksme. Taču dokumentos fiksēts viens režīma pārkāpums. Proti, viņš no ēdnīcas uz dzīvojamo bloku esot nesis siļķi. Puisis, tikko manāmi pasmaidot, paskaidro, ka toreiz daudzi tās siļķes nesuši, taču viņš vienīgais pieķerts. Incidents beidzies bez soda, tomēr administratīvās komisijas dienā tas uzpeldēja. Kāds no priekšniekiem vēl uzjautā, kā garšoja siļķe, un galu galā rimti smaida ne tikai notiesātais. Puisis saņēma augstāku pakāpi. Siļķi nesa autoritātei
Kad pēc sēdes sarunā ar Ludmilu Zaporožecu ieminos par šo nieka
siļķi, viņa ir nopietna: "Viņš jau nenesa to siļķi sev, bet kādai
no cietuma autoritātēm, kas vakariņu laikā gulēja gultā vai savā
nodabā izklaidējās." Jaunajos modernajos igauņu cietumos Tartu un
Vīlandē tas nebūtu iespējams. Tur notiesātie dzīvo mazās kamerās
divatā. Tādā situācijā nevajadzētu būt nevienam, kuram jāklausa
autoritātes. Labi apstākļi personības rehabilitācijai un
medicīniskajai aprūpei. Pārlielupes tāpat kā Šķirotavas un daudzos
citos Latvijas cietumos vienkopus vienā korpusā mitinās ap simt
ieslodzīto - gan tie, kuri izdara pārkāpumus, gan tie, kuri cenšas
laboties. Režīma pakāpei šeit nav nozīmes. Kontrole? Protams, arī
naktī gultās galviņas tiek pārskaitītas. Tomēr iekšējā kārtībā
daudz nosaka kriminālie. Cietums kopš tā uzbūvēšanas pirmajā
pēckara desmitgadē nav kapitāli remontēts, kur nu vēl
modernizēts.
Domas par atjauninātu, uzlabotu cietumu sistēmu Tieslietu
ministrijā tiek ģenerētas jau gadiem, tikai līdz šim tai pietrūcis
naudas. 2.aprīlī, kad ministrs Gaidis Bērziņš sasauca kārtējo
preses konferenci, par Pārlielupes cietumu tika pateikts
viskonkrētāk - to likvidēs pirmo, turklāt ieslodzīto pārvešana uz
citiem cietumiem sāksies vēl šī gada beigās. Janvārī, kā atceras
L.Zaporožeca, pārvaldē tika runāts, ka Pārlielupes cietums būs
vajadzīgs kādus piecus gadus. "Man šķiet, ka par manu karjeru
vīrieši ir sprieduši tā: "Ak, tu gribi kļūt par cietuma
priekšnieci? Tad ņem pašu sliktāko,"" smaidot saka Ludmila. Neziņa
par turpmāko darbu, "sēdēšana uz čemodāniem" nomāc arī 150
Pārlielupes cietuma darbinieku. Tā traucē arī uzņēmējiem, kas
pērnvasar Pārlielupes cietumā atvēra šūšanas cehu. Tas paplašinās
un nu jau nodarbina vairāk nekā 50 strādnieku. Sāpīgi arī, ja
steidzami nāktos izbeigt ieslodzīto mācības pēc pamatskolas
programmas.
"Doma par drīzu Pārlielupes cietuma slēgšanu, manuprāt, saistīta ar
ekonomisko krīzi, inflāciju. Ja Latvijā 15 cietumu vietā būs 14,
vajadzēs samazināties valsts izdevumiem. Tikai šaubos, vai viss
līdz galam izdomāts. Pārlielupes cietumniekus nevar pārvietot uz
Centrālcietumu, jo tas ir izmeklēšanas cietums, kur nav darba
zonas, skolas un sociālās rehabilitācijas iespēju," domīgi saka
L.Zaporožeca.
Jaunība Centrālcietumā
Centrālcietumu pulkvede pazīst ļoti labi. Viņas pirmā darbavieta,
kur pagājuši 15 gadu. Centrālcietumā kolēģu vidū Ludmila satika arī
savu dzīvesdraugu Borisu, kurš vēl tagad tur strādā par cietuma
priekšnieka palīgu. Var teikt, ka Centālcietuma drūmajos korpusos,
strādājot ar arestētajiem nepilngadīgajiem, Ludmila iznēsāja
Zaporožecu ģimenes jauno paaudzi - Andreju un Aļonu, kas nu jau
izglītoti, patstāvīgi cilvēki. Aļona iet vecāku pēdās, strādā
policijā.
Kopš bērnības gan neviens par cietuma priekšnieka amatu, šķiet,
nesapņo. Dzīvojot Rīgā, netālu no Ziedoņdārza, Ludmila pat nebija
ievērojusi, ka tāds Centrālcietums kā arī Matīsa cietums netālu
vien ir. Mazās Matīsa ielas galā, kas atduras pret betona un
dzeloņdrāšu sētu, viņa nonāca, kad 1976.gadā noskaidroja, ka te ir
vajadzīga lietvede. Atnākot uz jauno darba vietu, Ludmila licies
jocīgi, kāpēc te tik daudz restu un slēdzeņu? Taču, kad meitenei
paskaidroja, ka šeit ar apsūdzētajiem strādā izmeklētāji,
prokurori, advokāti, viņa nolēmusi, ka šī darba vieta viņai der.
Pēc gada Ludmila tika juristos un vēlāk viņa ieguva augstāko
izglītību. Patlaban tālākā karjeras perspektīva L.Zaporožecai nav
īsti skaidra. Ja valdība nolems Pārlielupes cietumu likvidēt, tad
būs stipri jāpacenšas, lai tas notiktu ar mazām sāpēm.