Ceļš uz Malāviju patiesībā sākās kādā pilnīgi draņķīgā ziemas dienas pēcpusdienā, kad kopā ar kolēģiem modelējām atvaļinājumu. Lētās aviobiļetes piedāvā visdažādākos galamērķus, taču viss šķiet jau kaut kur redzēts vai dzirdēts. Tāpēc smejoties spriežam — lai tiktu projām pa īstam, ir jābrauc uz valsti, par kuru nekad nestāsta ziņās. Uz Āfriku, piemēram. Te tā it kā pa jokam, it kā nopietni Zane saka — braucam ciemos pie Ieviņas uz Malāviju.
Nākamie mēneši paiet visai bezcerīgos vīzas meklējumos — Malāvijas vēstniecībā Berlīnē beigušās vīzu uzlīmes, Londonā mainīta vēstniecības adrese, bet Malāvijas Ārlietu ministrija paskaidro, ka uz robežas vīzas nopirkt nevarēs. Vajadzīgs oficiāls ielūgums, aizpildīta un pārbaudīta pieteikuma anketa.
Visbeidzot manai draudzenei Londonā izdodas sazvanīt Malāvijas vēstnieku un sarunāt personīgu tikšanos. Iespējams, pie vīzām tikšot stundas laikā par 45 mārciņām.
LAIKA NENOTEIKTĪBA
Līdz ar pirmajiem soļiem uz lidmašīnas trapa Malāvijas galvaspilsētā Lilongvē ir skaidrs — šeit ir pavisam īsta Āfrikā. Pavisam tuvu ekvatoram. Spilgti zilās debesīs spēlējas, šķiet, ar roku aizsniedzami koši balti mākonīši, bet skrejceļa malās spurojas asa savannas zāle, vietumis atsedzot sarkanu saulē saplaisājuši zemi. Siltais un mitrais gaiss iespraucas pilnīgi visās virsdrēbju spraugās.
Ir pusdienlaiks, bet Ieviņa mudina doties ceļā, jo līdz tumsai mums jāsasniedz 300 kilometru attālā Blantaira, turklāt galvaspilsēta šeit ir tikai vārda pēc — pilsētas vietā dažas vēl britu kolonijas laikā celtas ēkas, starp tām pa māla namiņam, pa dārzam un pa kādai kazai. Jā, un vēl pāris viesnīcu baltajiem jeb azungu, kā arī valstī dārgākais supermārkets — nu, apmērām kā mūsu Rimi — gan cenu, gan preču ziņā. Malāvieši šeit neiepērkas.
Autoostā kur nu kurais stāv desmitiem nosacīti baltu, gadus divdesmit un vairāk vecu mikrobusiņu. Nav nedz saraksta, nedz biļešu kases. Tikai desmitiem baskājainu puišeļu, cits caur citu saucot te "Azungu!", te "Madam!", cenšas noskaidrot, ko mēs šeit darām. Dažs, vicinot kaut kādas lapiņas, cenšas mums piedāvāt taksometru, cits mērķtiecīgi bīda sava busiņa virzienā. Dažiem patiešām logā ir uzraksts Blantaira.
Iesēžamies busiņā ar pāris pasažieriem un ceram, ka drīz dosimies ceļā. Cerību vieš pāris malāviešu kundzes, kuru smagie saiņi jau salādēti aizmugurē. Līdz ko ieņemam vietas, busiņa logos zib desmitiem ieinteresētu acu pāru, bet rokas tieši acu augstumā vicina bulciņas, kolas pudeles, kompaktdisku vāciņus, zeķes un zobu pastas tūbiņas. Pa autobusa logu var nopirkt arī olas, zemesriekstus, saulesbrilles vai ķemmi. Un ne velti, jo gaidīšana būs ilga.
Šeit autobuss atiet tikai tad, kad ir pilns. Turklāt ne tad, kad visas sēdvietas aizņemtas, bet tad, kad durvis aizvērt burtiski nav iespējams — kad bagāžas nodalījums pielādēts līdz griestiem un salonā sasēdināti vismaz cilvēki 20, ja vajag, var arī busiņā iedabūt kādu kazu vai vistu būri.
Mēs gaidām kādu stundu, varbūt divas. Tad nomainām busiņu, jo izskatās, ka tam, kas līdzās, ir daudz izveicīgāks pasažieru savācējs un tas ceļu sāks ātrāk. Malāviešu kundzes ir sašutušas, taču pēc brīža mums seko arī pašas. Šķiet, ka varētu braukt. Taču nē, tikai eiropietes var iedomāties, ka šajā autobusā vairs nekam nav vietas. Izrādās, pietrūkst viena pasažiera, vēlams, ar saiņiem. Laiks zaudējis nozīmi, un mēs ar patiesu interesi vērojam autoostas dzīvelīgo ņudzēšanu.
Līdz šim domāju, ka arābu tirgos ir skaļi. Nekā. Šeit troksnim ir krietni vairāk decibelu, arī skaņas toņkārtu vairāk. Taču kas pārsteidzošākais — sēžot šeit iespiestai kā siļķei mucā starp kastēm, saiņiem un malāviešiem — ne uz brīdi nekļūst bailīgi. Tāda pozitīvas, lai arī finansiāli motivētas ieinteresētības sajūta gaisā. Kundzēm īgnums šķiet pārgājis, un nu viņas cenšas noskaidrot, kas tā par jocīgu valodu, kurā runājam. Vārds "Latvija" neko daudz neizsaka, bet, kad pieminam PSRS sabrukumu, autobusiņš sāk piekrītoši māt ar galvu. Sākumā šķiet, pieklājības pēc, bet vēlāk izrādās — nekā: vīrieši sāk visai interesantu diskusiju par politiku — vai tagadējā Krievija ir kā PSRS? Vai Putins ir labs prezidents vai arī tāds kā viņu iepriekšējais diktators? Un galu galā ko Krievija darītu, ja, piemēram, Bušs uzbruktu Lielbritānijai? Un kurš ir stiprāks — ASV vai Anglija? Te domas dalās, tāpat kā diskutējot par premjerlīgas futbola spēlēm. Laiks skrien nemanot, vienīgi drusku tirpst kājas. Toties braucam. Pieturu nav, ja nu vienīgi kādam pa ceļam ir jāizkāpj. Mūsu ceļš līdz Blantairai ilgst piecas stundas.
ĀFRIKAS SILTĀ SIRDS
Pulkstenis rāda astoņi rīta. Saulei jau sen kā nav, aiz kā aizķerties, un savannas sauso koku ēnas kļuvušas pavisam īsas. Mēs kaut kā sastiķējam trīs velosipēdus un dodamies uz vienu no brīvprātīgās Ievas aizbildniecībā esošajām skoliņām. Mums jābūt tur ap kādiem desmitiem, kad bērniem ir pirmspusdienas pārtraukums. Ievas palīgi — Čakijs un Vinsents — ir tādi kā satraukti, saposušies izejamajās drēbēs un skubina ātrāk posties ceļam. Mūs patiešām desmitos gaida, un tas, kā saka Ieviņa, ir nedaudz aizdomīgi, jo principā pulkstenī šeit ieskatās tikai eiropieši.
Pa lietus sezonā izskalotiem, akmeņainiem, sarkani oranžiem ceļiem, kas vijas caur cukurniedru, kukurūzas un zemesriekstu laukiem, mēs minamies te kalnā, te lejā. Saule no mālainās zemes šķiet izsūkusi pēdējo ūdens lāsi. Ceļš zem riepām sasprēgājis un raupjš kā sastrādātas zemnieka rokas. Gaistoši ķieģeļkrāsas putekļi pārklāj rokas un seju, bet acu asaru dziedzeri dabūjuši 100% gaismas šoku — noņemot saulesbrilles, sāļas un oranžīgas straumītes aizgūtnēm plūst pār vaigiem.
Taču ceļš ir burvīgs — nošvīkst kukurūzas stiebri un lauka malā ik pa brīdim iznirst kāds melns stāvs. Seko pieklājīgs sveiciens vietējā čičevu valodā un atbilde, kuru vēl īsti nespēju uztvert. Ar bērniem ir vienkāršāk: uz mūsu šab jeb čau atskan dzidra ķiķināšana, sirsnīga māšana ar rokām un skriešana pakaļ. Sveicinot sievietes, tās atbildes vietā graciozi paceļ roku, un it kā tas būtu vieglāk par vieglu, turpina ceļu ar iespaidīga izmēra žagaru saišķiem, krūkām vai spaiņiem uz galvas un mazuli ķengura somā uz muguras.
Skoliņa ir aiz pagrieziena. Ieviņa ieminas, ka varbūt jāizņem kamera, jo mazajiem dikti patīk, ja viņus fotografē. Tālākajam īstos vārdus atrast nav viegli. Vien skaidrs, kāpēc par Malāviju saka — the warm hart of Africa*.
Es patiešām priecājos, ka manas acis slēpj kameras objektīvs. Aiz melnajām brillēm izspraucas patiesas aizkustinājuma, ne saules izdiedzētas asaras. Simtiem mazu rociņu stiepjas pretī sveicienam, simtiem brūnu acu pāru gaiši veras mūsu virzienā un skolotājas baltās blūzēs vedina piesēst paēnā. Atskan afrikāņu bungas, ciema sievas krāšņos svārkos uzņem melodiju un iegriežas dejā. Tikai retā no sievām reiz gājusi skolā, nekad neviens viņas nav mācījis pazīt notis vai centies ieskaidrot dejas soļus. Taču es nezinu, vai kāds vēl trāpīgāk — skanīgāk, dabiskāk un ritmiskāk — spētu izdziedāt un izdejot šo apsveikumu.
Čakijs tulko — viņas dzied par Ieviņu, kuras gaišais piemērs iedvesmojis strādāt skolā. Desmitiem smaidošo pirmklasnieku ir AIDS bāreņi, desmiti slimo ar dizentēriju, katrs trešais izslimojis malāriju. Arī starp skolotājām, kā saka Ieviņa, ne viena vien ir neārstējami slima. Taču viņas tik un tā ik rītu ceļas, kājām mēro kilometrus līdz skoliņai, lai, zem skrajās koka lapotnes patveroties, mācītu bērniem lasīt, rakstīt un rēķināt. Mācītu angļu valodu un spēlētu spēles. Citas ciema sievas ik dienu nāk koka paēnā vārīt pusdienu putru no kukurūzas miltiem un ūdens, bet skolas direktors, kurš pasniedz sešus dažādus priekšmetus, Ievas piemēra iedvesmots, aiz skolas iekopis dārzu — aug kukurūza, zemesrieksti un gurķi. Mēs atvedām vēl dažas sēklu paciņas, un viņš ir laimīgs. Tagad bērniem patiešām sanāks pusdienas — nereti vienīgais ēdiens dienā, jo viņu vecāku ienākumi vairumā gadījumu nav pat dolārs dienā.
Kā jau svētkos mūs cienā ar saldu raudzētas kukurūzas dzērienu. Ūdens, kukurūzas milti un vēl kaut kas veido baltu, tumīgu dziru. Pusdienās esam ieaicinātas pie ciema vecākā. Galdā likts krietns kukurūzas biezputras simas trauks, kapātas sinepju lapas ar tomātiem un vārītas olas eļļainā tomātu mērcē. Gaļu šeit tikpat kā nelieto — tā ir dārga, jo lopiņiem savannas zāle ir pārāk asa, tāpēc iztur tikai dažas kazas un govis. Taču fonā, viesus uzņemot, dārd televizors — starp citu, pirmais un vienīgais, ko redzēju Malāvijā. Melnbaltas sēcošas BBC ziņas. Te tikai jāpiebilst — ciema vecākais nerunā angliski, televizors ir kā sveiciens. Kad sākas runas par skolu, ciema iespējām un plāniem, televizoru izslēdz, bet, kad tiekam atstātas pusdienot, to atkal ieslēdz. Man liekas, tā, viņuprāt, baltie cilvēki kavē laiku — ne sarunās ap galdu, bet pie nesaprotamā valodā murdošas kastes.
POLICIJA UN ES KARODZIŅŠ
Kā jau kārtīgiem atpūtniekiem pienākas, nolemjam vismaz pāris dienu veltīt tipiskām tūristu lietām — mežonīgās Āfrikas dabas apskatei. Iznomājam sarkanu mikroautobusu un dodamies ceļā. Taču, kā izrādās, arī tas nav nemaz tik vienkārši. Jau otrajā policijas postenī (pie katras pilsētas vai reģiona robežas automašīnas pārbauda bruņoti ceļu policijas posteņi) mūsu auto arestē. Policists, ilgi pētījis mašīnas papīrus, stingri paziņo, ka esam pārkāpuši Malāvijas likumus, esam noziedznieki un ceļu turpināt nevaram. Kas īsti nav kārtībā, pagaidām nav skaidrs. Arī sarunas par to, ka mēs varētu nomaksāt sodu un turpināt ceļu, dzirdīgas ausis neatrod. Rezultātu nedod pat busiņa īpašnieka sazvanīšana un viņa saruna ar policistiem. Tāpēc mums jādodas uz policijas iecirkni. Policists atņem auto atslēgas, bet mēs varam gaidīt īpašnieku un apskatīt ciemu burtiski nekurienes vidū. Kā visur Malāvijā, arī šeit ceļmalas ir pilnas ar gājējiem, riteņbraucējiem ar milzīgiem ogļu maisiem un žagaru buntēm. Cita pie citas ceļmalās rindojas britu kolonijas laikā celtas mūra mājas ar nosacītām terasēm. Tās no vienas vietas aprakstītas 60.gadu reklāmām, sen pazaudējušas krāsu un krietnus apmetuma gabalus. Tagad kādā ir vietējais pabs, vēl kādā veikals, kurā kola lētāka par ūdeni, vai darbnīca ar lepnu nosaukumu Investments.
Kamēr mēs, meitenes, dodamies uz vietējo tirgu pēc svaigiem augļiem, Rauls — Ieviņas kolēģis brīvprātīgais un mūsu busiņa šoferis — ir noskaidrojis aizturēšanas iemeslu — izrādās, ja ar busiņu brauc tūristi, mašīnai vajadzīgi melni numuri, ja ar to pārvadā vietējos — sarkani. Mums mašīnā ir abi divi, taču nomainīt uz ceļa tos nedrīkst. Visticamāk, mums bija jāsamaksā kāds simbolisks kukulis, taču sarunās ar policistiem, šķiet, palaidām garām to brīdi, kad nauda jādod.
Pēc kādām divām stundām mums pakaļ atbrauc auto īpašnieks baltā defenderī ar Eiropas Savienības karodziņu uz sāniem. Viņš piestrādā pie brīvprātīgajiem, tāpēc tāds auto. Turpinot ceļu izrādās, karodziņš uz sāniem dara brīnumus — neviens policijas postenis vairs negrib pārbaudīt dokumentus. Vēl vairāk, paceļot barjeras, policisti sveicienam pieliek roku pie cepures. Izrādās, tā visai uzskatāmi palīdzības organizācijām tiek demonstrēta demokrātija un korupcijas neesamība. Arī prezidents norādījis: mēs cīnāmies ar korupciju un visu rietumu palīdzību izmantojam tikai tam mērķim, kam paredzēts.
Malāvieši par to gan smīkņā, arī busiņa īpašnieks saka — ierēdņi ir tie, kas bojā priekšstatu par viņu valsti. Vārdu pa vārdam nonākam līdz Latvijai. Viņš jautā par politiku, dabu un cilvēkiem. Brīdī, kad pasaku, ka pie mums ziemā mēdz būt mīnus 20 grādu, jaunā vīrieša acis izbrīnā paplešas: "Kā jūs izdzīvojat?"
ČAKIJS, VINSENTS UN DABAS PARKS
Pieredzējuši Āfrikas apceļotāji visi kā viens savos aprakstos Livondes nacionālo parku sauc par vietu, kurā var sajust, ieraudzīt un sadzirdēt patieso Āfriku. Šeit, tāpat kā lielākajā Malāvijas teritorijā, nav elektrības, telefona vai siltā ūdens. Taču šeit zem samtaini melnām, otrādi apgāzta mēness un spožu zvaigžņu pārpilnām debesīm var sadzirdēt hiēnu spokainos kliedzienus, dienā nopētīt pērtiķu jautro sasaukšanos, neskaitāmu putnu balsis, varžu korus un, protams, nīlzirgu smagnējo brišanu Šires upes dūksnājā. Protams, gribam ieraudzīt arī upes krasta meldrājā dzīvojošos ziloņus, tāpēc saspringstam pie katras čaboņas krūmos. Niedres skaļi švīkstot lūst, un mēs iedomājamies, ka tūlīt, tūlīt ieraudzīsim ziloni. Laivas kapteinis kaut ko sauc čičevā, un no niedrēm ziloņa vietā izslīd samulsis puika afrikāņu vienkocenē. Maluzvejnieks, nosaka stūrmanis.
Nevar nepieminēt arī mūsu apmetni — Mozambikā dzimušam, Dienvidāfrikā augušam un, kā pats saka "I will end up here in Malawi"** vīram piederošu atpūtnieku kompleksu. Zanei un Ieviņai Frenks nepatīk, viņas saka — viņš pret kompleksā strādājošajiem izturas kā kundziņš. Patiesi, viņa balsī var saklausīt skarbu pavēles izteiksmi, kurā teiktais nav pakļauts apspriešanai. Taču man, klausoties viņa stāstos par savannu un Āfriku, šķiet, ka balss tonis nevēsta par ilgām pēc aizgājušajiem kolonijas laikiem, bet gan atgādina, ka viņš pārāk labi zina vietējos noteikumus. Viens no tiem — ja iespējams, kāpēc gan kaut ko nedabūt par brīvu.
Frenka apmetne ir balto afrikāņu nedēļas nogales atpūtas zona — pie koloniālā stilā ieturēta vakariņu galda (pirmo reizi ēdam ar nazi un dakšiņu siltas, perfekti pagatavotas britu pusdienas ar daudz dārzeņiem, augļiem un pinti vietējā alus) mums līdzās sēd fermeris ar sievu no Mozambikas, jauns brīvprātīgo pāris no Tanzānijas, kāda US AID darbiniece no Lilongves, riteņbraucējs, kurš jau trīs gadus minas apkārt zemeslodei, kāds spāņu puisis, kurš, kā pats saka, esot iesprūdis Āfrikā, un mēs — trīs latvietes, spānis un divi malāvieši.
Vinsents un Čakijs, Ieviņas palīgi, nekad agrāk nav bijuši savas valsts lielākajā nacionālajā parkā. Čakijs, kurš Minhenes olimpiskajās spēlēs izcīnījis bronzas medaļu boksā un par Izraēlas delegācijas nolaupīšanu stāsta vēl precīzāk kā filma Minhene, ar bērna prieku acīs no džipa vēro apkārt drasējošos antilopju barus, bet vakarā, pavisam vienkāršā gultā ar baltiem palagiem atlaižoties, sapņaini nosaka — te jau tāpat kā Eiropā. Arī Vinsenta — 11 bērnu tēva, kurš kādreiz strādājis par šoferi — izbrīns par binokli, mūsu kamerām un šķidrajām ziepēm nav noslēpjams. Taču tajā nav skaudības, tikai tāds sirsnīgs "mmm…"
Šo apbrīnu skaudrāk apjautīšu vēlāk, kad Vinsents mums izrādīs savu māju. Viena istaba kleķa būdiņā ir pāris kvadrātmetru lielā celle pašam un sievai, aiz sienas ir vistu istaba, to no priekštelpas, kur aklā tumsā guļ lielākie bērni, šķir pašķidrs zaļas drānas gabals. Taču Vinsents lepojas ar savu māju — kā nekā tai ir tikai nedaudz caurs šīfera jumts (citām mājām šeit ir salmu jumti, kas lietus sezonā nereti iebrūk) un stiklā ierāmēta vecāsmātes ģīmetne, kuru viņš viesiem parāda kā pašu pirmo.
CITI NOTEIKUMI
No ceļveža Lonely Planet uzskaitītajiem drošības noteikumiem Malāvijā mums izdodas ievērot tikai vienu. Sapotēties pret dzelteno drudzi un dzert malārijas tabletes. Visi pārējie kaut kā izplēn dienu ritumā. Vispirms jau par staigāšanu tumsā — Malāvijā, izņemot dažas lielās pilsētas, nav elektrības. Ap pulksten sešiem pamale burtiski uzliesmo fantastiski tīros krāsu toņos, bet jau pēc minūtēm divdesmit iestājas pilnīga tumsa un cilvēka siluets uz ceļa nozūd pāris sekundēs. Tikpat pēkšņi, kā nozudis viens, tavā acu priekšā no nekurienes, precīzāk sakot, no kukurūzas lauka var iznirt cits.
Vairāk bail ar velosipēdu iebraukt kādā bedrē. Tad kritiens neizbēgams, jo stūres te pašķības un bremzes tā ar dievu uz pusēm. Pakrist patiesi nav jauki, un to pārbaudu uz savas kājas: paslīd keda un liels nošļūc pa sausā māla virsmu. Šķiet, katrs mazākais akmentiņš rūpīgi ieurbjas ādā, un te, kā jau karstumā, nedzīst faktiski nekas.
Otrs tipiskākais ieteikums — dzeriet tikai dezinficētu ūdeni no pudelēm un pirms katras ēdienreizes noslaukiet ēdamrīkus. To varbūt var izdarīt, dzīvojot Blantairā, bet ne laukos. Tur ūdeni veikalu plauktos vienkārši neatrast. Šeit katra plastmasas pudele ir vērtība — pat kādā policijas kontrolpunktā policiste, sūkstoties par caurajām kurpēm, mēģina mūs pierunāt ja ne jaunu apavu pāri nopirkt, tad vismaz plastmasas pudeli iedot. Tāpēc nākas ūdeni uzpildīt ceļmalas pumpjos. Sākumā tas šķiet aizdomīgi, taču tad bažas pāriet, jo, loģiski domājot, taču ir skaidrs — dziļurbums ir iebetonēts, baktērijas tam nevar piekļūt un tātad ūdenī var gan seju mazgāt, gan padzerties. Arī ar Eiropas izpratnē tīru papusdienošanu ir, kā ir — ja esi aicināts pie galda, ir jāēd ar rokām, bet pirms ēdienreizes visiem tiek pasniegta kopēja bļoda ar ūdeni. Ja esi ceļā, pamata pārtikas produkts ir veikalā pirktā kukurūzas maize, uz kuras var uzziest krietnu zemesriekstu sviesta kārtu, un ceļmalās pirkti augļi. Guavas, papaijas, avokado, banāni un citi brīnumi, kuru angliskos nosaukumus mums uzzināt tā arī nav lemts.
Īpašs stāsts ir par naudu. Ir azungu cenas un ir malāviešu cenas. Parasti azungu maksā reizes desmit vairāk. Ja arābu tirgos pirktspējas noteikšanā pārdevēji gluži vai nopēta tavu apģērbu, tad šeit tas nelīdz — ja jau esi no sazin kurienes atlidojis, tev ir nauda. Tātad svarīgs nevis closing, but attitude. Un attitude nozīmē pašam savas cenas nosaukšanu balsī, kas neparedz iebildumus. Vienalga, ko tu pērc — kolas pudeli kioskā vai koka nīlzirgu tirdziņā. Galvenais — radīt pārliecību, ka cenu tu jau zini. "Šī ir Āfrika, draudziņ!" nosaka Frenks, pa apvidus auto logu skatoties, kā Zane un Ieviņa cīnās ar zvēriņu pārdevējiem.u
*Āfrikas siltā sirds (oficiālais Malāvijas valsts sauklis, kuru lieto kā varas iestādes, tā tūristu ceļveži)
**"Savu dzīvi es pabeigšu šeit, Malāvijā"
***nevis apģērbs, bet attieksme