Sirmais pārved slovākieti
Braucu uz brāļa Dāvja kāzām Slovākijā, atpakaļ tik drīz nebūšu — nesen telefoniski man teica pavārs Mārtiņš Sirmais, kad vaicāju pēc komentāra kādam rakstam. Kad Sirmais atgriezās, uz jautājumu — nu, kā bija, kā gāja? — viņš atbildēja: kā Emira Kusturicas filmās. Kur tad jaunais pāris tagad dzīvo? "Dāvja sieva Jaroslava jau pirms kāzām dzīvoja un strādāja Valmierā. Gada laikā iemācījās latviešu valodu un nolika eksāmenu ar "zelta medaļu". Tiem, kuri to nevar izdarīt gadiem, viņa ir pierādījums, ka valodu iemācīties var. Ja vien grib," saka Sirmais. Gan interese par kāzu tradīcijām Slovākijā, gan Jaroslavas Sirmais-Hreskovas valodas prasme bija pietiekami iemesli, lai dotos ciemos pie Sirmo pāra.
Nonstop 17 stundu
Ierodamies Valmierā piektdienas vakarā, kad Jaroslavai beidzies darbs. Viņa ir bērnudārza audzinātāja. "Kas cits man atlika, ja gribēju strādāt? Gāju pie skolotājas un mācījos. Sākumā gan šķita, ka eksāmenu nenokārtošu," Jaroslava kā grūtāko latviešu valodā vērtē gramatiku. Dāvis smej: pat viņš, latvietis būdams, nevarējis atbildēt uz jautājumiem par deklināciju locījumiem. Bet Jaroslava ne tikai runā pareizi, arī uzsvari ir precīzi. Vai "šaursliežu dzelzceļš" var pateikt? Var. Noskan dzidri. Tas grūtības nesagādā, jo slovāku valodā ir vārdi ar līdzīgām skaņām. "Taču vārdu "apdrošināšana" gan es ilgi nevarēju izrunāt. Ķērās." Pirmos vārdus latviešu valodā Jaroslava apguva teju pirms pieciem gadiem, kad iepazinās ar Dāvi. Tas notika tā: studējot Rīgā pedagoģiju, Dāvis devās Erasmus apmaiņas programmā uz Beļģiju. Identiskā veidā Beļģijā nokļuva arī Jaroslava. "Nebija tādas, nu, tāādas iemīlēšanās. Tāds konkrēts brīdis. Tas vispār ir svarīgi, kā mēs iepazināmies?" Jaroslava tādas detaļas stāstīt nevēlas. Dāvis arī ne. Viens otram esot iepatikušies pamazām: kopīgi mācījušies flāmu valodu, gājuši ar kursabiedriem uz krogiem, līdz programma beigusies un vajadzējis atgriezties katram savā valstī. Tad nu abi saprata, ka tā lieta ir nopietna. Reizi divos mēnešos viņi satikās pusceļā — Polijā. Aviobiļetes bija pārāk dārgas, tāpēc Dāvis brauca ar automašīnu un Jaroslava ar autobusu vai vilcienu. Dāvis savu ceļa gabalu bez pīppauzēm un kafijošanas benzīntankos varēja mērot ātrākais 17 stundās. Satikšanās pusceļā bija izdevīgāka, jo Jaroslavai ceļš līdz Latvijai prasīja 35 stundas, tai skaitā septiņas stundas uzgaidāmajā telpā Varšavā. Divos mēnešos reizi Dāvis benzīnam iztērēja aptuveni 100 latu. Reiz pie Jaroslavas dzinies pat ar žiguli! "Ja kāds raud — ai, es Rīgā dzīvoju, viņa Cēsīs, mūs šķir attālums, un maz sanāk tikties — tikai nedēļas nogalēs, es pasmaidu," nosaka Dāvis.
Kad Latvijā bija svētku dienas, Dāvis devās uz Slovākiju, savukārt Jaroslava uz Latviju — savas valsts svētku dienās. Vienu vasaru viņa nodzīvoja Dāvja dzimtas mājās Dikļos. Rudenī abi atgriezās pie studijām, un atsākās braukāšana. Kopumā tā ilga divus gadus. Līdz brīdim, kad Jaroslava iesaistījās brīvprātīgo projektā Latvijā. Projektā tika finansētas arī valodas mācības. "Valodu mācīja arī bērni, ar kuriem strādāju bērnudārzā," Jaroslava stāsta. Kad projekts beidzās, bērnudārza vadība izteica vēlmi sadarboties arī turpmāk. Tad nu Jaroslava gadu valodu mācījās aktīvi, nolika eksāmenu un bija darba tirgum piemērota.
KĀ DZIESMU SVĒTKOS
Kad Jaroslava un Dāvis sāka runāt par kāzām, Sirmo ģimenē pat nebija diskusiju, kur tās svinēt, — noteikti Slovākijā. Pirmkārt, tā būtu ērtāk Jaroslavas vecmāmiņām, otrkārt, Latvijā būtu jāīrē viesu nams, taču Slovākijā bija iespēja viesus izmitināt pie Jaroslavas radiem un draugiem.
Tā nu Sirmo ģimene sēdās busiņā, gluži kā Dziesmu svētkos uz stangas sakarināja uzvalkus un devās ceļā. Tā kā ceļotāji bija arī bērni, vienu nakti nācās pārgulēt Polijā. Ieradušies dienu pirms kāzām, tāpat kā citi viesi, arī viņi tika sagrupēti pa mājām pēc piederības: Sirmie seniori nakšņoja pie Jaroslavas vecākiem, viesi ar maziem bērniem visglaunākajās mājās, kodēju kodols jeb neprecētie čaļi tika izmitināti citā mājā.
Pirmskāzu vakarā viesi un draugi, tai skaitā mācītāja asistents, palīdzēja pušķot kultūras namu un pēcāk pelnīti devās uz krogu. Dāvis stāsta, ka, lai arī Bežovces ciems ir mazs, krogu ar labu alu netrūkst. Bežovce atrodas ap 520 kilometru no Slovākijas galvaspilsētas Bratislavas Ukrainas robežas tuvumā. Kopumā Slovākijā reljefs ir kalnains (augstākais punkts 2654 metri), bet Bežovce ir līdzenumā. Ciematā mīt ap 1000 iedzīvotāju.
Kāzu dienā Dāvis ar saviem vecākiem un labāko draugu devās pēc līgavas uz viņas vecāku māju. Pie vārtiem sagaidīja Jaroslavas krustmāte un krusttēvs, prasot izpirkšanas maksu. Dāvis atstāja visu maku. Uzcienājās ar kūkas gabalu un ieņēma vienu čarku, un tad jau arī nāca līgava ar saviem vecākiem un draudzeni. Jaunie sēdās vectēva škodā, kas bija rotāta ar Jaroslavas bērnības lelli, un brauca uz kultūras namu, kur viesi pulcējas, lai pirms svarīgā notikuma stiprinātu dūšu ar gulašu un maizi. "Slovākiem ir tāda garšīga kviešu maize, gandrīz bez garozas un balta. To uzdur uz dakšas, iemērc gulašā un ēd," Dāvis ar labu vārdu piemin arī plūmju uzlējumu un sāk to meklēt pa dzīvokli. Atrod. Uzcienā. Jā, labs, tikai dedzina! Viena no tradīcijām pirms došanās uz baznīcu ir neprecēto viesu sadalīšana pa pāriem — lai ir kavalieris un pirmajā dejā nav neveiklas mīņāšanās. Lai jautri. Kad tas darīts, var doties uz baznīcu. Laulību ceremonija ilgst aptuveni stundu. Tā kā Dāvis nezināja mises scenāriju un slovākiski saprot nedaudz, viņš gaidīja, kad pienāks kārta latviski nolasīt solījumu un teikt jāvārdu. Ieminos, ka Mārtiņš sajūsmināti stāstīja par zelta kausiem, no kuriem jaunie dzēra, un to, ka katoļu mācītājs bijis jauns un garīgi turot pagastu. Jaroslava smej: "Jā, un turklāt vēl smuks! Viņam patīk spēlēt futbolu!" Dāvis piebalso: "Viņa brālis spēlē futbolu Itālijā augstākajā līgā!"
IESI ZAGT?
Kad jaunie bija salaulāti, visi 89 viesi devās uz skolu, lai balsotu pašvaldību vēlēšanās. Balsoja gan tikai slovāki. Latvieši skatījās, kā vietējās televīzijas žurnāliste Jaroslavai jautāja, kā izvēlējusies, par ko balsot, bet Dāvim — kā izvēlējies sievu. "Pēc smukuma, prāta un vecākiem — es atbildēju." Ienākot svinību vietā, Dāvi sagaidīja latviešu tradīcija — ņemt sievu uz rokām un iet pa dvieli, zem kura palikts šķīvis. Slovākiem ir līdzīga tradīcija, tikai viņi šķīvi lauskās pārvērš, metot pret zemi. Arī "rūgts" slovāki nesauc. Uz to mudina, skaļi sitot pa šķīvi ar nazi un taisot troksni.
Kāzās nebija vedēju. Uzrunu teica Hreskovu pāris, un slovāku valodā savu runu nolasīja Dāvja mamma. Turpmākais kāzu scenārijs bija šāds: uzkož sieru, šķiņķi un — opā! — iešauj gruškovici. Un aiziet — deja! Dejo visi, turklāt uzreiz. Tukši paliek visi soli pie galdiem. Kopumā galdu bija daudz: pie viena sēž jaunais pāris ar vecākiem, pie otra galda — līgavas tuvie radi, pie trešā — līgavaiņa radi, pie ceturtā — bērni, pie pārējiem — sadalītie pāri.
Kad padejots, saimnieces nes siltos ēdienus. Mārtiņam vislabāk garšojuši kāpostu tīteņi un interesanti šķitis, ka, atnākot no baznīcas, pirmais ēdiens bija uzkodas, "nevis skābstoši rasoli un salāti, kā tas ir pie mums". Šokējošu iespaidu atstājušas tortes. Slovākijā ierasts, ka uz kāzām viesi cep torti. Un ne jau ķapļap biskvītu vai medus kūku. Piecstāvīgas tortes! Ar marcipāna rozēm! Ar figūriņām jaunā pāra veidolā — gan kāzu tērpā, gan tautastērpos. Skatoties kāzu foto, manu atzinību izpelnās torte, kurā jaunais pāris puskails svētlaimīgi sēž džakuzi, kas veidots no vafelēm. Leļļu kājas klāj putukrējums, kas pārkaisīts ar rožu ziedlapām.
Tortes dala pusnaktī. Mičošanas laikā. "Tā nav tāda aiii, uuuii, vēē kā pie mums. Riktīgi jautra mičošana," atceras Dāvis. Jaunā sieva uzvelk tautastērpu un dejo jautro rindu deju Redovy taņec. "Uz deju mani zālē ieveda divas precētas sievietes un vispirms dejoju ar viņām, tad ar vecākiem, tad māsu, kamēr ar visiem izdejojos." Dejas laikā muzikanti īsi pastāsta, ar ko jaunā sieva dejo — ar švāģeri, ar brālēnu, ar draudzeni. Par dejošanu dejotāji maksā, groziņā metot naudu. Un ne jau simboliskus bleķa eiro. Tikmēr Dāvis uz visu notiekošo skatījās, tērpies pamatīgā vecpiebaldzēna tērpā. "Biju izgājis uz brīdi ārā. Apkārtējie prasa: ko mēteli uzvilki? Kā zaglis izskaties. Nujā, viņiem tautastērpi ir krāsaināki."
Kad deja tuvojas beigām, jaunajam vīram jātiek pie sievas, lai viņu nenozog. Draugi paspēja nozagt tikai Jaroslavas kurpes un par katru izpirkumā prasīja pudeli. Dāvim vēl paveicās, jo esot tradīcija, ka jauno sievu aizved uz bāru un pēcāk līgavainim jāmaksā rēķins. "Tad gan varētu būt motivācija pēc iespējas ātrāk atrast," — tā Dāvis.
Slovāku kāzās ir vēl kāda jauka tradīcija — pēc divpadsmitiem pie kāzu nama nāk paciemoties paziņas, lai vēlētu laimes. Nemaz nav jāpārģērbjas par dzērvi vai čigānu. Ciemošanos ap pusnakti lielākoties iecienījuši vietējie jaunieši, toties kāzu otrā dienā uz svinību vietu var nākt visi, kuri grib apsveikt, jeb tā saucamie otrā plāna viesi, piemēram, vecāku kolēģi. Tā kā Bežovce ir mazs pagasts, par kāzām zināja visi un apsveicēju bija daudz. Tortes gan vēl palika pāri, un trešajā dienā jaunie brauca pie viesiem tās izdalīt un, protams, tika iesaukti iekšā parunāties.
Vēl pēc pāris dienām Latvijā Dāvis ieradās nevis ar Jaroslavu Hreskovu, bet Jaroslavu Sirmais-Hreskovu. Tā kā viņa ir Slovākijas pilsone, jāpieņem vīra uzvārda galotne. "Ja viņš būtu Luste, es arī būtu Luste, bet tagad nekā." Vēl bija piedāvājums kļūt par Sirmaisovu, taču tā mainīt latvisko vārdu viņa negribēja. Jo Jaroslava latviešu valodu saprot un viņai nav vienalga.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.