Slēpnis
Slēpnis jeb novērošanas tornis ir mitrs, koks slidens, un sēdēšana nav tā patīkamākā. Detektīvu dzīve ir grūta, ērkšķu pilna un auksta. Ievelku rokas piedurknēs un domāju par zosu dūnu spilvenu un maigajiem, siltajiem kokvilnas palagiem viesu mājās Ezernieki, kur nakšņojām. Fotogrāfs Uldis Briedis, kura uzvārds ir izcili piemērots stirnu izpētei, savu stroķi notēmē uz tuvējo mežiņu. Fotoaparāta snīpis ir gluži vai Ščerbatiha rokas garumā un platumā!
Knapi elpojot, gaidām stirnas. Kļūst gaišāks, parādās kūpoša migla. Formu sāk iegūt siena ruļļi. Stirnu nav. Pagājusi stunda, stirnu joprojām nav. Lēnām pagriežu galvu, cerībā saskatīt kādu zvēru. Nav. www.logijums.lvmies, kā aust saule un migla kļūst aizvien caurspīdīgāka. Saules stari pļavā zīmē zelta piramīdu. Ir neprātīgi skaisti. Un ja vēl miglā parādītos stirna! Nekā. Kaut balto dibenu būtu parādījušas, nu kaut uz sekundi — bildes dēļ!
Gaidīšana kļūst nepatīkama. Es nezinu, kā jūtas tālbraucēji šoferi Terehovā, taču to varētu nodēvēt arī par stirnu gaidīšanas sajūtu. Tālumā kā aizsmakuši suņi rej buki. Mēs kustamies maz, sevi neaizskaram — gluži kā slimi ar vējbakām. Dzirdu, kā knakšķ ceļgali, kā pie mazākās kustības skan apģērbs.
Pulkstenis rāda jau seši. Ceļos kājās tik stīvi kā vecīši Garajā dzīvē un paskatos apkārt. Aptuveni 100 metru attālumā pamanu lapsu. Lēnām piebakstu pie pleca fotogrāfam. Nē, tā ir stirna! Urā! Brauciens izdevies! Briedis fotografē stirnu, un tūlīt pat mēs viņu "atmaskojam" fotoaparāta lodziņā. Purniņš melns un spīdīgs kā smalku lakādas kurpju purngals. Acis — mazas, melnas, slapjas oglītes.
Klaudija
"Paukš," fotoaparāts mērķē. Es bliežu ar acīm. Teju stundu viņa ēd zaļo atālu. Baigā fida! (Sinonīms vārdiem "smalks skuķis".) Stirnu klusībā nodēvēju par Klaudiju, jo dienu iepriekš Klaudijām un Persijiem ir vārdadiena. Klaudijai Šīferei tikai mācīties no manas Klaudijas graciozitāti un spēju mainīt tērpus — stirnām patlaban pie kakla sāk augt pelēka spalva un kļavu lapu oranžā krīt nost. Fotogrāfs aizrautīgi bildē. No metāla pogas spaidīšanas viņam sāk salt rādītājpirksts, man — deguns. Sildāmies lēni, maz kustībām, lai stirnas nejūt. Visu izjauc mana došanās uz mežu (ne jau sēņot!) — stirna aizlec.
Kad atgriežos, Briedis kā detektīvs slēpjas te aiz vienas ķīpas, te otras. Es līdzi. Mēs, visticamāk, izskatāmies kā asa sižeta filmā. Iemesls — grāvja otrā pusē ir nostājies stirnu bariņš. Pa pusei tupus zogos uz nākamo rulli, pieploku salmiem un izelpoju. Viss notiek pēc labākajām trilleru tradīcijām: iekožu apakšlūpā, izbiedēti sagriežu acu baltumus, man uz sejas trūkst vien asiņainas rētas, lēnām griežu galvu uz grāvja pusi. No stirnu buka mani šķir aptuveni pieci metri. Briedim nodžinkst kameras metāli, un zvērs aizaulēkšo. Esam atmaskoti. Sakāve. Aicinām palīgspēkus — Oskaru, kurš nosolās mūs vadāt pa izcirtumiem, kur allaž ganoties stirnas. Pirmie izcirtumi ir tukši. Mani pārņem atslābums, jo misija faktiski ir izpildīta. "Skaties!" Oskars rāda uz trim stirnām, kuras stāv, krūti stalti izslējušas. Izmisušām un mirdzošām acīm. Neprātīgi skaistas. Ļoti. Viena paskrien uz meža pusi, atskatās. Citas seko. Oskars uzsvilpj. Fidas saceļ ausis un izstiepj kaklu. Un ātri mežā. Dīvaini, bet ne reizi neradās vēlme piekļūt stirnām tuvāk un paglāstīt. Tik skaistas, tik mežonīgas. Ir vērts negulēt, jo šī sajūta ir pavisam cita nekā tā biedējošā, kad pār ceļu pārskrien mežacūka vai tālumā aizlec briedis. Te ir spriedzinieks.
Divi vienā
Pēc tāda trillera vislabāk būtu pagulēt, jo visur rādās stirnas un, šķiet, pat dārzos augošie ķirbji saka: "Mēs reiz bijām karietes." Ap plkst.10 spēku gūstam no brokastošanas ar skatu uz Salas ezeru un dodamies jaunā misijā — atmaskot Aiviekstes zivis. Bet vispirms jāiebrauc Lubānas baznīcā, jo Ezernieku viesmīlīgie ļaudis teju vai uzstāj, ka tā jāredz, — celta 1871.gadā, un saglabājušies liektie koka griesti! Un ir tā vērts, jo vienas baznīcas vietā dabūjam divas! Vispirms mēs ieejam lielajā baznīcā, kur savulaik Dievu lūguši kalpu ļaudis. Ja jau tāda izdevība ir radusies, painteresējos par to, ko šad tad esmu iedomājusies, — kā draudze tiek pie hostijām un vīna. Izrādās, vietējā veikalā iepērkot kagoru… Atbilde mani apmierina. Izejam cauri pirmajai un esam otrā baznīcā. Mazītiņā. Te savulaik bijis kungu gals un joprojām saglabājušies pāris solu, altārītis, kancele. Patlaban kungu gals tiek izmantots ziemā, kad lielo telpu nevar piekurināt. Toties tagad tornī lūgsnas dūkuļo baloži. Uzkāpjot mēs iztraucējam mammu, kura perē pērļu pelēkas olas.
Aiviekstes ūdens ir kafijas krāsā un duļķains. Tas tāpēc, ka nesen pacelts Lubāna līmenis. Zivis neķeras, toties mums ir par ko runāt. Fotogrāfs sagrauj manu labo iespaidu par lācīšiem pekainīšiem, kuri, kā zinām, šūpuļdziesmā pastaigājas ar medus podu un ogu vācelīti. Lāči esot plēsīgi un ēdot maitu! Kādā raidījumā rādīts, kā lācis Krievijas upē ķer lašus un, lai zivs nebēg prom, paliek tās sev zem dibena. Nospiež un ķer nākamo. Arnis, Ezernieku namatēvs, kurš mūs vizina laivā, stāsta, kā reiz saticies ar lāci tepat netālu. Gājis medībās, un pēc skaņas šķitis, ka tuvojas alnis. Arnis sastindzis. Pēkšņi pāris metru attālumā parādījies liels, ļumīgs zvērs. Paskatījies un aizļepatojis mežā. "Neaizmirstamas atmiņas," nosaka Arnis. Bet vai Lubānas mežos zvēru pietiek, lai varētu šaut? Jā, zvēri atšķirībā no cilvēkiem vairojoties ģeometriski — no diviem rodas četri, no četriem seši utt.
Esam galā. Es, stirnu un zivju detektīve, jūtu, ka no ilgstošās elpas aizturēšanas sāk sāpēt diafragma un sūrst pēdējā saulē nosvilušie vaigi. Veldzējos upē, kas ir ledaina, un ēdu svaigus lazdu riekstus, un secinu — mamma daba ir laba! Trilleris beidzies.
***
Tūrisma un rekreācijas centrs Ezernieki
Indrānu pagasts, Madonas
rajons, netālu no Meirāniem, aptuveni 30 km aiz Madonas.
Piedāvā nakšņošanu (Ls 15—45), medības, putnu, stirnu vērošanu, makšķerēšanu, laivošanu (Ls 1,50/h,), ūdensvelosipēdu nomu (Ls 2,50/h)
Info: 26666090; 29181564; www.mammadaba.lv; www.lvm.lv