Koko izcilā kompānija
Visā režisora, viņa draudzenes Annas un abu mīļotās taksenītes Koko kopā būšanas mistērijā ir kaut kas ļoti jauks. Valters dzīvo privātmājā pie Māras dīķa. Kad Koko sagribas izskriet ārā, viņa dara to zināmu saimniekiem, un bieži vien bizošana iekšā un ārā dienas laikā iznāk neskaitāmi daudzkārtēja. Pagalmā Koko gaida draugi - Valtera mammas Solvitas kaķenes, dvīņu māsiņas Luse un Lote, kuras savulaik bija pamestas pie zoodārza sētas. Arī suns Billis ir "no tās pašas zoodārza dzīvnieku zortes" - saimnieki viņu bija nesuši uz ambulanci nonāvēt. Jāpiebilst, ka Valtera mamma strādā zoodārzā par dzīvnieku kopēju un nekad nav spējusi vienaldzīgi paiet garām pamestajiem un abižotajiem. Koko labākā draudzene Poga ir Valtera māsas Lauras sunīte. Viņa nākusi no režisores Ainas Matīsas ģimenes. Valters komentē: "Poga un Koko citādi nevar, viņas spēlējas psihopātiski traki." Lauras kaķenīte Peka šajās rotaļās nepiedalās. Viņai bail no suņu straujuma un riešanas. Bet Koko priecājas - lai katram tāda draudzīga kompānija!
Par biologu nekļuva
Redakcijā atnākusi, Koko pierāda, ka ir labi audzināta tīne. Mīļa un saprātīga, ar visiem parunājas, bet Valteru no acīm centās neizlaist. Jaunais režisors saka: "Faktiski jau Koko ir Annas suns, viņa vēlējās sev taksenīti. Sākumā gribējām sunenīti saukt par Mētru vai Aveni, bie tie tādi govju vārdi. Koko viņai piestāv, jo sunīte ir smalka kā balerīna, maziņa un eleganta."
Koko nepieder pie caku cakām un Swarovski kristāliem apkarinātajiem sunīšiem, kurus sabiedrības dāmas somiņās nēsā pa naktsklubiem. Valtera taksenīte ir dabasbērns, viņai tās kleitiņas vienkārši riebjas. Laukā, mežā, pļavā, sniegā vai gultā uz spilvena - tā ir īsta suņa dzīve! Koko dievina Valteru un Annu un, kā smej režisors, ir palīdzējusi pat gaismu uzlikšanā topošai izrādei. Valteram dzīve ar mājas mīluļiem liekas dabiska. Pusi bērnības viņš pavadīja mammas darbavietā zoodārzā. Vidusskolas laikā vasarās puisis tur piepelnījās, strādādams par dzīvnieku - muskusvēršu un antilopju - kopēju: "Kādu laiku gribēju kļūt par biologu, bet tad domas mainījās un aizgāju uz režisoriem." Valters palepojas: "Es dzīvniekiem patīku, jo neesmu ar viņiem utjuutju attiecībās. Ja zvēram virsū nebāzīsies, patiksi viņam vairāk." Valters ir pārliecināts, ka cilvēks pieradinājis suņus un kaķus, tāpēc viņiem Homo sapiens vienmēr būs vajadzīgs, un cilvēkam jābūt atbildīgam par viņiem. Diemžēl daudzi to aizmirsuši. Valters skaidro: "Cilvēki saka - ai nabadziņi zvērudārza būros! Taču daudzi dzīvnieki tikai tāpēc vien izdzīvojuši, ka viņus zoodārzos nosargāja, neļāva izmirt. Nevajag liekuļot! Daudz nežēlīgāk ir likteņa varā pamest pieradinātu dzīvnieku!"
Aprīļa vidū Nacionālā teātra Aktieru zālē notiks Valtera Sīļa iestudējuma Par mammām pirmizrāde, kurā lomas atveidos aktrises Zane Jančevska un Daiga Gaismiņa. Man šķiet, tā vēstīs ne tikai par mīlestību pret mammu, cik mammas mēdz būt foršas un kā pašas pavadījušas bērnību, bet arī par gaišumu, ko jaunais režisors savā dzīvē guvis no mīlestības pret dabu un dzīvniekiem.