Meteoroloģiskā vasara (periods, kad diennakts vidējā gaisa temperatūra ir stabili vienāda un augstāka par 15ºC) savu ceļu pāri Latvijai sāk jūnija pirmajā dekādē no valsts dienvidaustrumiem, bet visvēlāk – tikai jūlija pirmajās dienās – vasaru sāk just Kurzemes ziemeļos – jūras piekrastes rajonos. Augusta otrās dekādes beigās pirmās no vasaras atvadās Vidzemes un Alūksnes augstienes, bet visilgāk - līdz pat septembra pirmajām dienām - vasaras siltumu jūt Kurzemes rietumos jūras piekrastē. Tādējādi meteoroloģiskā vasara ir īsāka par kalendāro un astronomisko vasaru un ilgst vidēji no 60 dienām Vidzemes centrālajā augstienē līdz 80 dienām Zemgalē un Latvijas dienvidaustrumos.
Kalendārās vasaras (jūnija, jūlija un augusta) vidējā gaisa temperatūra kopumā Latvijā ir 15,8ºC ar teritoriālajām svārstībām no 15,1ºC Vidzemes centrālajā augstienē līdz 16,3ºC Latvijas dienvidaustrumos. Latvijas meteoroloģisko novērojumu vēsturē vissiltākā vasara ar teritorijā vidējo temperatūru +18ºC ir bijusi 2002. gadā, ļoti siltas vasaras bija arī 1939. un 1972. gadā, no pēdējās desmitgades vasarām jāmin arī 2006. un 2001. gads. Savukārt visaukstākā bija 1928. gada vasara: +12,6ºC, kad praktiski visus kalendāros vasaras mēnešus saglabājās pavasarim un rudenim raksturīgas gaisa temperatūras +9...+15 grādu robežās. Vēsas vasaras bija arī 1923. un 1962. gadā. Absolūtās maksimālās Latvijā fiksētās temperatūras ir no +32 grādiem Kolkā līdz +36,4 grādiem Daugavpilī.
Globālā temperatūras paaugstināšanās vasaru salīdzinājumā ar citiem gadalaikiem ir skārusi vismazāk, tomēr gadsimta gaitā arī Latvijas vasara ir palikusi vidēji par 1 grādu siltāka.
Vasara, it sevišķi tās siltākie mēneši, ir arī gada gaitā ar nokrišņiem visbagātākie.