Kolkja, Varnja, Nina, Kasepā ir četras sādžas cita citai galā pašā milzu ezera krastā. Igauniskie vietvārdi aizstājuši savulaik slāviskos nosaukumus, bet vizuāli šai vietai ar pārējo Igauniju maz kopēja. Ja nu vien dažas ceļu norādes valsts valodā un pat mazākajā miestā netrūkstošās norādes par bezvadu interneta zonas esamību. Visi ciemi ir viena taisna, šaura iela, kurai abās pusēs cieši sabūvētas koka un dažas akmens mājas. Te ir savdabīgs haoss, kurā teicami iederas raibo vasaras puķu stāvi, kas sveras pār pusšķībajiem žogiem un ik pa gabalam no malu malām savāktu metāla krāmu kaudzes, krievu laika automobiļu vraki līdzās perfekti sakrautām malkas grēdām un pat vecā veļas striķī pie būdas piesietais suns. Protams, arī sīpoli, kurus te audzē, šķiet, katrā mājā.
Kad vēlāk Kolkjas vecticībnieku muzejā jautājam, kāpēc tieši sīpoli, sirmā saimniece vien nosaka, ka to šejienieši mākot vislabāk. Padomju laikā audzēti arī cigoriņi, taču tagad neesot pieprasījuma, un šis rūpals iznīcis. Sīpoli ir visur. Augusta beigās tie jau ir novākti un pirms pārdošanas tiek žāvēti visdažādākajā veidā. Vai pie katras mājas izvietotas lielas koka lāvas ar izklātām sīpolu galvām, bet šur tur speciāli šim nolūkam veidoti miniatūri šķūnīši. Garāmbraucējiem — potenciālajiem pircējiem — dzeltenas, kārdinošas virtenes gandrīz pie katriem vārtiem. Kad piestājam pirkšanai, uzrodas arī izkaltis večuks ar vismaz piecdesmit gadus kalpojušu svēršanas rīku, bet divas kaimiņienes no pretējās mājas, savus pircējus vēl gaidīdamas, skaļi komentē mūsu tirgošanās procesu.
Sīpoli ar kvalitātes zīmi
Jaunu cilvēku sādžās ir maz un, domājams, ar skolas laika sākšanos ir vēl mazāk. Peipusa mala nav turīgākais Igaunijas reģions. Kādreiz sīpolu audzēšana, kā arī zivju bagātais ezers nodrošinājis ar iztiku gandrīz visas vietējās ģimenes, bet tagad sīvā garšauga pārdošanas cena esot tik niecīga, ka ieguvums ir tikai neliela piedeva pensijai. Šejienes sīpoli esot īpašas šķirne, kas ļoti labi glabājoties, tāpēc pat Igaunijas lielāko pilsētu tirgos pie to kaudzēm tiek norādīta izcelsmes vieta. Pie Peipusa tos arī audzē citādi — augstu veidotās dobēs, lai mitrākā laikā ūdens ražu neizskalotu. Dažs labs sīpolu gultas taisot pat krūšu augstumā, starp tām atstājot pavisam šauras taciņas ūdens aiztecēšanai.
Pirmie vecticībnieki uz Peipusa (jeb Čudskoje) ezera otru krastu pārcēlās septiņpadsmitā gadsimta beigās, vairīdamies no cariskajā Krievijā notiekošās baznīcas modernizācijas. Vēlākajos gadsimtos, staroveru jeb raskoļņiku, kā viņus dēvēja reformisti, vajāšanai pastiprinoties, pārbēdzēju skaits arvien pieauga. Vēlāk muzejā mums stāsta, ka Igaunijā esot ap 15 000 pareizticīgo, taču vietējie pētnieki atzinuši, ka tas tomēr ir stipri uzpūsts skaitlis. Peipusa piekrastē dzīvo liela daļa. Bez minētajām sādžām arī lielā ezera Pirisāri salā, kur mitinās tikai ap simts cilvēku, un Mustves un Kallastes mazpilsētiņās. Pēdējā no tām iebraucam, meklējot sīpolu jarmarku jeb gadatirgu, un esam pārsteigti par pasākuma mērogu. Pilsētiņā, kuras nosaukumā ietvertais skaistums ir sarkanie kalni jeb ezera stāvkrasts, tikai 15% iedzīvotāju esot igauņi. Lielākoties krievi. Interesanti, ka vecticībniekiem visā ezera krastā jau no laika gala labāka sadzīvošana esot ar igauņiem nekā ar vēlāk Igaunijā iebraukušajiem tautas brāļiem.
Baznīcas bez batjuškas
Baznīcai un tās likumiem vecticībnieku dzīvē ir milzīga nozīme, taču mūsdienās liela daļa vairs netiekot ievērota. Uz ielas neredz ne sievas viscaur melnā apģērbā, ne vīrus garām bārdām, ko paģēr baznīca. Dievnami gan svētdienu rītos esot pilni, arī kristību un bēru rituāli notiekot visnotaļ autentiski. Īsta akmens baznīca ir tikai Ninā, jo vecticībniekiem, kas Viskrievijas patriarham pakļauties negribēja, netika arī baznīcas nauda. Visās pārējās sādžās ir mazas, glītas koka baznīciņas, sīpolu dobju ieskautas, rūpīgi nokrāsotas un labi uzturētas.
Izņemot agros svētdienas rītus, kad notiek dievkalpojumi, to durvis gan ir slēgtas. Arī īsta batjuškas te neesot, tāpēc baznīcas rituālus vada un grēksūdzes pieņem no pašu vidus iecelts mužčina, kā viņu sauc vietēji. Taču vecticībnieki panākuši, ka viņu ciemos sākumklasēs reizi nedēļā tiek mācītas senču reliģiskās tradīcijas un senslāvu valoda.
No Peipusa būtu muļķīgi aizbraukt bez zivīm. Vislabāk tās ēst Sīpolu un zivju restorānā Kolkjā, kur dabūjami vienkārši mājas ēdieni šejieniešu gaumē. Krieviski raibā kičā veidotais restorāns ar veciem patvāriem uz galda un saimniecēm tautas tērpos ir tik pieprasīts, ka pirmajā reizē iekšā netiekam. Uz durvīm lapiņa, ka līdz pieciem viss rezervēts. Nākamajā reizē tiekam tikai tāpēc, ka esam klāt precīzi uz atvēršanu pulksten 12, jo pēc īsa brīža minētā lapiņa pie durvīm parādās atkal. Pusdienas ir labas un, ja apkalpošana būtu nedaudz laipnāka, gribētos tās kādreiz atkārtot. Bet līdzvešanai pēc kāju apmērcēšanas milzī Peipusā nopērkam svaigi kūpinātas zivis no pļāpīgām tantēm, kas tirgojas gaišzilā koka būdiņā turpat blakus ēstuvei.