Taču pēc pāris Persijas līča ostas pilsētā pavadītām dienām kļūst skaidrs - Dubaijā notiekošais tik ļoti atbilst Aināra Šlesera tēlam! Gāzes pedāli grīdā un - uz priekšu! Neskatoties ne pa labi, ne pa kreisi. Kā traktors. Kā raķete. Rezultātā tuksneša vidū ir slēpošanas trase, slejas pasaulē augstākais debesskrāpis, top vienīgā zemūdens viesnīca un līča piekrastē mākslīgi izbūvētas salas globusa un palmu formā saules izslāpušiem pasaules varenajiem un naudas maisiem.
BŪVĒJAM! GAN NOPIRKS!
Ceļojuma vērtīgākais ieguvums ir atskārsme, ka arī arābu pasaule ir spēks. Ka attīstītas var būt ne tikai rietumvalstis un varbūt vēl Āzijas "tīģeri". Lai arī biju dzirdējusi par Dubaijas dinamisko attīstību, man nebija ne mazākās nojausmas, ka tas notiek tik grandiozos mērogos.
Izaugsme, kas par Dubaiju likusi izbrīnā runāt pārējai pasaulei, notikusi pēdējos desmit gados. Tur, kur vēl 90.gadu sākumā cauri tuksnesim vijās vientuļš ceļš, tagad ir viena no centrālajām pilsētas maģistrālēm ar astoņām satiksmes joslām un spožiem debesskrāpjiem tās abās pusēs. Un iespaids ir tāds, ka par to arhitektūru ir domāts rūpīgāk nekā par līdzīgām "plazām" un "ligzdām" Rīgā.
Turklāt Dubaija arī pašlaik ir milzīgs būvlaukums burtiskā nozīmē. Gidi tūristiem stāsta, ka pilsētā uzstādīta septītā daļa no visas pasaules ceļamkrāniem. Pat ja tas ir pārspīlējums, celtņu tur ir ļoti, ļoti, ļoti daudz. Daži no tiem būvē augstāko debesskrāpi pasaulē - Burj Dubai, kurā būšot biroji, dzīvokļi un Armani viesnīca. Vēl viena ambicioza iecere ir pasaulē pirmā zemūdens viesnīca Hydropolis, kuru patlaban projektē vācu inženieri un arhitekti. Līča piekrastē jau top, šķiet, kilometriem garš dzīvokļu komplekss Jumeirah Beach Residence, kura mērķauditorija ir turīgi ārzemnieki.
Citur pilsētā
nekustamo īpašumu ārzemnieki var iegādāties tikai kopīpašumā ar
vietējiem (tas pats attiecas uz uzņēmumu dibināšanu), bet piekraste
ir pasludināta par brīvo zonu. Atgriežoties Rīgā, dzeltenajā presē
izlasu, ka apartamentus Dubaijā nopircis arī Skonto īpašnieks
Būvēt, un tad radīsies arī pieprasījums - tāda ir Dubaijas valdnieka šeiha Mohammeda ben Rašīda el Maktūma pieeja. Turklāt šķiet, ka Dubaija ir apņēmusies būvēt visaugstāk, vislielāk, vispārsteidzošāk, inovatīvi un pirmie. Bez jau minētajām būvēm vēl jānosauc pasaulē lielākais tirdzniecības centrs ar savu sniega kalnu, kas ļauj slēpot pat tad, ja ārā ir 40 grādu karstums.
Daudzi būs dzirdējuši par mākslīgi uzbūvētajām salām līcī. To ideja vienkārša - ja dabiskā pludmale ir par mazu, nu, tad tā jāpagarina, būvējot mākslīgās salas, kur ikvienas villas priekšā būs baltas smiltis un skalosies zils jūras ūdens. Arī šīm pārmērībām ir pieprasījums. Salu kompleksā Pasaule pa kontinentam jau iegādājušies Eltons Džons un Rods Stjuarts. Lai nokļūtu savā kontinentā, vajag arī savu helikopteru, jo sauszemes ceļa uz to nav. Ja lidaparāta nav, var pirkt īpašumu palmu formas pussalās Palm Jumeirah vai Palm Jebel Ali, kur tas jau ir Demijai Mūrai un citām Holivudas zvaigznēm.
Ja esat bagāts pasaules klaidonis un vienviet ilgi apmesties negribas, tad var palikt uz ūdens uzbūvētajā septiņzvaigžņu viesnīcā Burj al Arab (viesnīcā-burā). Uz tā var nolaisties ar savu helikopteru, jūsu rīcībā vienmēr būs personīgais sulainis un smalkas tehnoloģijas. Zvilnot dīvānā un spaidot pults pogas, tās ne tikai ļaus plazmas televizorā noskatīties kādu no 50 jaunākajām filmām, bet arī regulēt istabas temperatūru un virināt aizkarus. Visi tur ir luksusnumuri, internetā publicētā cena - sākot no 1050 dolāriem.
Burj al Arab ir viena no pašreizējām Dubaijas vizītkartēm, un kādas tūrfirmas bukletā pamanu piedāvājumu doties uz to ekskursijā. Tās izrādās rezervētas mēnesi uz priekšu, bet ieteikumu viesnīcu apmeklēt, lai iedzertu tēju (70 dolāri), kas ļaušot viesnīcā uzturēties trīs stundas, novērtējam kā izšķērdību, bez kuras var iztikt.
Tomēr ne visam, kas notiek Dubaijā, skan aplausi. Kritiķi aizrāda, ka mākslīgo salu izbūve ir izjaukusi krasta ekosistēmu, pārlieku straujajai attīstībai ir vidi degradējoša ietekme, pludmalē saceltās augstceltnes kā cietoksnis ir norobežojušas pilsētu no jūrmalas.
NAUDA NO NAFTAS
Pamatu pamats Dubaijas un pārējo Arābu Emirātu attīstībai ir nafta, kuru tur atklāja pagājušā gadsimta 60.gados. Taču tagad tās loma ekonomikā ir mazinājusies un par attīstības dzinuli kļuvuši pakalpojumi - tirdzniecība, finanses, tūrisms, nekustamais īpašums. Dubaija kļuvusi par reģiona centru ietekmīgiem starptautiskajiem medijiem - lieli uzraksti uz ēkām biroju rajonā vēsta, ka tajās mīt telekanāls CNN, ziņu aģentūra Reuters un citi. Dubaijā nodokļi nav jāmaksā. Nekādi. Sabiedriskā infrastruktūra tiek finansēta no naftas resursiem, kurus kontrolē valsts.
Dzīves līmenis Apvienotajos Arābu Emirātos tiek uzskatīts par augstu, iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju - 27 600 dolāri (salīdzinājumam Latvijā - virs 13 800 dolāru). Taču te arī sākas valsts spožuma posts. Straujā attīstība un nepieciešamība pēc darbaspēka uz Arābu Emirātiem ir atvilkusi miljoniem imigrantu no kaimiņvalstīm, galvenokārt Pakistānas un Indijas. Viņi veido 80% no visiem valsts iedzīvotājiem (to ir 4,6 miljoni). Lai arī Emirāti lepojas ar multikulturālo vidi, valsts politika nacionālās identitātes saglabāšanas vārdā ir tāda, ka iebraucēji pilsonību nevar iegūt nekādos apstākļos. Liela daļa ieceļotāju ir melnstrādnieki, ar kuru rokām top ekstravagantie projekti. Viņi saņem niecīgas algas, bieži tiek piekrāpti un nesaņem nemaz, un nakšņo kopmītnēs, kuru līdzība ar mājokli ir visai attāla. Aprakstot valsts galvu reibinošos panākumus, rietumu mediji pie viena min arī beztiesisko un nabadzīgo iedzīvotāju lielo īpatsvaru un uzdod jautājumu - cik ilgtspējīga ir šī attīstība?
No otras puses, Dubaija pievelk arī rietumu (un Āzijas) japīšus - labā atalgojuma un dzīves apstākļu dēļ šurp brauc strādāt augsti izglītoti menedžeri, finansisti, inženieri.
Sabiedrības kontrasti ir viegli saskatāmi arī ceļotāja acīm. Iepirkšanās centros tikai paretam var redzēt kādu indieti vai pakistānieti, te galvenokārt defilē arābi un rietumu tūristi. Gluži apgriezta proporcija ir ielu tirgos. Lidostā ceļotājus laipni apkalpo vīrieši tradicionālajos arābu kostīmos un lakatos, bet neatceros nevienu arābu taksometra vadītāju.
Laulības starp arābiem un ārzemniekiem ir aizliegtas. Tūristu vīzas noteikumi neprecētām sievietēm līdz 35 gadu vecumam izklausās biedējoši - vīza maksā 200 latu (citiem 55 latus) un to izskata ilgāk; jārezervē vismaz četru zvaigžņu viesnīca, zemākas kategorijas naktsmītnē var palikt tikai tēva pavadībā.
Musulmaņu tradīcijas ir stingras: vietējās sievietes, izejot no mājas, kā minimums ap galvu ir apsējušas lakatu, taču visbiežāk melnā galvassega rūpīgi noklāj arī degunu un vaigus, pasaulē ļaujot raudzīties vien acīm. Nereti - skaisti krāsotām. Tomēr šie melnā tērptie tēli gluži labi sadzīvo ar eiropietēm šauros džinsos vai indietēm sari.
Neilgi pirms ceļojuma presē pamanu ziņu - Apvienotajos Arābu Emirātos notiek pirmās vēlēšanas. Tajās piedalās valdnieku izraudzīti 6689 vēlētāji, kuriem jāievēl locekļi Federālajai nacionālajai padomei, kas būs padomdevēja institūcija. Šis valstī ir pirmais demokrātijas mēģinājums. Nākamais solis - 2010.gadā vēlēšanās varētu piedalīties visi vīrieši. Tiesa, arī tad politiskās partijas, visticamāk, būšot aizliegtas. Valsts premjers ir Dubaijas šeihs, prezidents - galvaspilsētas Abū Dabī valdnieks.
ZELTS UN SMILTIS
Tūristi brauc uz Dubaiju baudīt sauli un komercpriekus. Kultūrvēstures tur ir maz, par senajiem laikiem pilsētā liecina vien cietoksnis, kurā tagad ierīkots Dubaijas muzejs. Labs muzejs. Toties neiztrūkstošs ir šopings. Ziemā divu mēnešu garumā notiek iepirkšanās festivāls. Tirdzniecības centru ir pārpārēm, un nezin vai ir kāds starptautiski pazīstams zīmols, kura tur nebūtu. Augstās modes dizaineriem atvērt savu veikalu Dubaijā, šķiet, ir goda lieta.
Eksotiskā kārotāji var doties uz kādu no daudzajiem tirgiem, piemēram, garšvielu vai milzīgo zelta tirgu - savu mūžu nebūsiet redzējuši tik lielu zeltlietu koncentrāciju!
Turīgās publikas piesaistei Dubaijā rīko golfa turnīrus un zirgu skriešanās sacensības. Spītējot musulmaņu atturības tradīcijām, pilsēta tūristiem negausīgi piedāvā naktsdzīvi - ar alkoholu, dīdžejiem, dzīvo mūziku un dejām. Piemēram, mūsu nelielajā viesnīcā darbojas divi naktsklubi - indiešu un irāņu. Pēc īsa apmeklējuma saprotam, ka gan viens, gan otrs mums ar ceļabiedru vairāk sagādā ciešanas nekā prieku, bet par gaumi nestrīdas - mūzika tajos dārdēja cauru nakti!
Daudz labāk klājas citā izklaidē - tuksneša safari. Beidzot saprotu, kāda jēga ir apvidus automašīnām - triekties, sērfot, slīdēt un kult smiltis tuksneša plašumos ar Toyota Land Cruiser izrādās tīrā bauda. Tuksneša vidū mūs sagaida nometne, kuras jēga ir ļaut tūristiem izjust vietējās paražas, sākot ar iespēju uzrāpties mugurā kamielim un beidzot ar ūdenspīpi un bārbekjū beduīnu gaumē. Pasākums visai tūristisks, bet, ja viegli un atsaucīgi ļaujies piedāvājumam, ir interesanti.
Ceļojums uz Arābu Emirātiem ir salīdzinoši lēts. Ziemassvētku laikā dārgas gan izrādās naktsmītnes - ieraugot dzīvē agrāk rezervēto trīszvaigžņu viesnīcu ar lepno nosaukumu Gulf Pearl Hotel, atliek vien saraukt pieri un nošķendēties, ka par tādu naudu (120 ASV dolāriem diennaktī) citur varētu palikt krietni koptākā vietā. Iespējams, to var skaidrot ar pirms tam interneta portālā Yahoo lasīto - Dubaija kļuvusi par pasaulē populārāko vietu, uz kurieni ļaudis dodas sagaidīt Jauno gadu. Cenas ēšanas baudām ir daudz draudzīgākas, un pārvietoties droši var ar taksometru - ne vienreiz vien Dubaijā varēja dzirdēt, ka ūdens te maksā dārgāk nekā degviela.
Vilties var tie, kuri ziemas vidū Dubaijā cer vienīgi uz pludmales izklaidēm. Lai arī laiks lielāko tiesu bija saulains, temperatūra nepārsniedza to, kas ir vidēji siltā vasaras dienā Latvijā. Un akurāt todien, kad bijām plānojuši palikt pludmalē, sāka pūst negants tuksneša vējš, savilkās pelēki mākoņi un nobira pat pāris lietus piles, lai gan tūrisma ceļvežos teikts, ka Apvienotajos Arābu Emirātos gada laikā nolīst tik, cik Latvijā trīs dienās.
Taču tas kopējo noskaņu nesabojā. Pilsēta, kuras projektus reizumis sauc par astoto pasaules brīnumu, vienreiz mūžā ir jāredz!