Vēsts no Torņakalna mazdārziņa

Ja jau gribot te uzturēties, lai paņemot pati sev dārziņu. Par 15 latiem uz visu vasaru. Īss atskats uz manu dārza dzīvi, jo gada nogalēs pieņemts tā darīt.Maijs. Izīrēju dārziņu. Talkā nāk draugi un kopīgi iekopjam dārzu. Jūnijs. Mani padzen no dārza, jo uzradušies vecie saimnieki. Brangs konflikts. Lasītāji un draugi mani atbalsta. Arī Baiba un Jančuks no blakus dārziņa. Man vietā piešķir labāku. Dārzu iekopjam vēlreiz, tajā dziedam un uz grila cepam kartupeļus ar pašaudzētu timiānu. Jāņogu vīnu tā arī nepagatavojam. No stresa saslimst piparmētra. Daudzi bloga lasītāji mani pārprot, domājāt — ja jau dārzs, tad cītīga rušināšanās. Nē, īrējot šo dārzu nopietna dārzkopība prātā nebija ne mirkli. Jūnijs – augusts. Spēcīga nelielās ražas audzēšana un spēcīgas dzīres. Skaisti zied puķes, kuru stādi man atsūtīti no Kuldīgas, Saldus un Alūksnes. Septembris. Ražas novākšana. Ir kartupeļi, cukini un kabacis. Oktobris. Ēdu pašas vākto un gatavoto plūmju ievārījumu, kas izdevies gards. Māsa vaicā vai dārzs ieziemots, es saku – jā, grils ir būdiņā. Tad aptveru, ka dārzs nesastāv tikai no grila. Novembris. Ar draugiem dodos uz mazdārziņu, kur reizi mēnesī ziemā ir atvērto durvju dienas. Izroku dāliju gumus. Beidzot sākuši augt puķkāposti. Izrunājos ar dārziņa pārvaldnieci, kura sarunā iestarpina, ka viņas dēls Krievijā strādā atomstacijā un dala atomus. Decembris. Paziņoju _tirgusdiena.lv_ lasītājiem, ka dārzu īrēšu arī nākamgad, jo krīze Torņakalna ģimenes dārzu biedrību ietekmē labi un nekur nedzird runājam, ka nākamgad te cels ēkas. Tā nu pagaidām arī izpaliek mana pieķēdēšanās pie ābeles kā protests. Iespējams, nākamgad dārziņam būs lielāka rīdzinieku piekrišana, jo audzēt pašiem būs izdevīgāk nekā pirkt. Bet bites es tur nākamgad ieviesīšu un arī vīnu pagatavošu! Un arī teltī nakšņošu! Un audzēšu arbūzu!Raženu un ražīgu Jums nākamo gadu!