Zemnieciskums būtībā izsaka arī visu holandiešu filozofiju – gan skarbumu, gan tiešumu, gan dažreiz arī emocionālās inteliģences trūkumu.
Parasti, vismaz latviešu mentalitātei, ir pierasts, ka gadījumos, ja mūs kaut kas neapmierina, mēs parasti izvairāmies to otram izrādīt, kur nu vēl tiešā tekstā teikt savas domas. Šāda nostāja ir gan darba jautājumos, gan sadzīves lietās. Holandē tā nav. Šeit jāiemācās saprast – ja tavs jaunais matu sakārtojums kādam nepatīk, tas tiešā veidā tiks arī pateikts, tev klātesot. Tas pats attiecas arī uz darba lietām vai privāto dzīvi. Ja cilvēkam ir kāda ideja, tad kolēģi var mierīgā garā pateikt, ka tā nav laba un ka tas būtu sliktākais risinājums šobrīd. Taču labākais – tas neapturēs izteikties vēl un vēl, jo kritika vienmēr ir racionāli argumentēta un no tās var mācīties.
Taču pati galvenā mācība šajā visā – neviens neapvainojas, bet gan uzskata to par veselīgu diskutēšanu.
Angļiem ir izteiciens «To go Dutch», kas ļoti labi parāda, ar ko holandieši asociējas. Šī izteiciena nozīme slēpjas holandiešu sīkumainībā un skopumā, kas var izpausties vai nu apstāklī, ka rēķins restorānā netiks dalīts draudzīgi uz pusēm, bet stūrgalvīgi katrs maksās par savu, vai vaimanāšanā, ka Apple dators ir tik ļoti dārgs (taču tajā pašā laikā reti kam tāds nav iegādāts).
Par holandiešu rakstura īpatnējām iezīmēm un to saprašanu man lieti noderēja grāmata Undutchables, kuru sarakstījuši ārzemnieki, ilgstoši uzturoties Holandē, un piedāvājuši savu ieskatu šajā mentalitātē. Paši holandieši šo grāmatu vērtē kā ne katram holandietim glaimojošu, taču visnotaļ tuvu patiesībai. Ja kādreiz ir doma doties uz Holandi ne tikai atvaļinājumā, noteikti iesakāma lasāmviela.
Kopumā var teikt – katrai nācijai ir savi plusi un mīnusi. Sākumā, tāpat kā attiecībās, ir rozā briļļu periods. Bet pamazām iepazīsti valsti arvien labāk un redzi arī mazos melnos punktiņus, ar kuriem jāiemācās sadzīvot vai jāmeklē cita vieta.