Moku kambaris
Vienkočos esam vienīgie viesi. Tas allaž ir jaunu vietu lielākais pluss — maz apmeklētāju. Saimnieks Rihards Vidzickis ir samiegojies, jo vairākas diennaktis gatavojis kādu koka skulptūru — pasūtījumu (Kaķīškalna runcis ir viņa meistardarbs!). Starp naudas darbiem tapis un top arī šis tas priekam, tāpēc viņš izlēmis, ka vajag savu vietu, kur sirds darbus novietot. Pirms sešiem gadiem Rihards nolēmis iznomāt zemi.
Apmeklētājiem parks atvērts otro gadu. Tā teritorija ir aptuveni 10 hektāru plaša un sadalīta vairākās zonās — katra ar citādu noskaņu. Pirmais ir Moku placis. Ideja par tā izveidi radusies pirms trim gadiem, kad Vienkočos noticis koktēlnieku plenērs. Par godu 1905.gada revolūcijas simtgadei izlēmuši veidot autentiskus un improvizētus moku rīkus, kādos spīdzināti zemnieki. Tagad Moku placī var ielīst ecēšās, kas dursta no abām pusēm, te arī koka zirgs, kam seglu vietā naglas. Efektu šī ierīce iegūst, kad jātniekam pie kājām piesienot akmeņus.
Par mokošāko ierīci atzīstu "stīvās kājas": vienā caurumā iespīlē galvu, vēl divos — rokas. Palieku pustupus stāvoklī un nevaru ne nostāvēt, ne apsēsties. "Lūk, šeit ir vēl efektīvāks! Kad labi saziepēts, sēdina virsū," Rihards rāda uz nosmailinātu mietu. Tomēr vispamatīgākā izrēķināšanās ir modīgajās šūpolēs. Kam vāji nervi, labāk nemēģiniet. Iesēžoties šūpolēs, paskatos uz augšu: tur uztupināts vīrs, kura mantībai piemontēta svira. Jo augstāk šūpojos, jo tas vairāk tiek stiepts uz leju… Plenērā mākslinieki nolēmuši, ka arī mūsdienās vajag moku rīku, šajā gadījumā — pedofiliem.
Vanna un zvaigznes
Trakākais parka posms ir garām, atlikusī daļa ir laiska pastaiga.
Klasiskajā zonā izveidota paparžu aleja baroka stilā. Sajaucot
cementu ar baltajām smilšakmens smiltīm, tapušas baroka vāzes un
princešu cienīgi krēsli. Sēdēšanai par vēsu. "Bet karstā vasarā te
ir baigi labi. Forša ēna. Paņem martīni glāzi, un ir o!" saka
Rihards. Tā sēžot, var skatīties uz miniatūru Nurmižu krogu un
citām muižas ēkām, kādas savulaik bijušas Līgatnē.
Vienkočos man patīk labāk nekā Tērvetes dabas parkā. Varbūt tāpēc, ka te vairāk lapu koku, nevis skujeņu, un gaišāka noskaņa, varbūt tāpēc, ka kokos satupušas koka pūces, ūpji un no koka uz koku karājas zivju virtenes. Takas ir ar zinību devu, ik pa laikam aplūkojams vienkocis, kur attēlots kāds Latvijā aizsargājams dzīvnieks no Sarkanās grāmatas: cirslis, bruņuzivs, purva bruņurupucis. Dzīvus kukaiņus var pētīt kukaiņu mājā, kas veidota no koku atgriezumiem vai kritušiem zariem, kas sakrauti čupā un lēnām trūd. Bet kas īsti ir vienkocis? "Jebkas, kas veidots no viena koka," skaidro Rihards. No vienas resnas apses viņš izveidojies vienkoča laivu, no citas — vannu. Tajā var mazgāties, ja vien labi samaksā par ūdens nešanu no upes un vārīšanu uz steķiem. Un tad guli, un skaties, kā zvaigznes krīt.
Kad esmu jau parkā iemīlējusies, kādā pagriezienā parādās viņš. Rūķis. Paldies visiem svētajiem, ka tas nelīdzinās Polijas vai Bavārijas dārza rūķiem ar lieliem, sarkaniem vaigiem un viltīgu smīnu. Šis ir tāds svētlaimīgs, iesnaudies vīrs. "Ir daļa cilvēku, kuri sajūsminās par visādiem rūķiem. Mans mērķis nebija iepriecināt viņus. Kādu dienu skatījos uz Lieldienu salu cilvēciņiem un sagribējās tādu gudru rūķi uztaisīt. Viņš taču nelīdzinās tiem rūķiem?" Rihards smejas. Mēs vienojamies, ka izskatīgākie rūķi jāmeklē pašiem. Dabā. Šķiet, viens, smagi elšot, man sekoja līdz pat izejai.
Nakts Vienkočos
Postmodernā zona man patīk vislabāk. Koka rāmī sakārtas tādas kā koka skaidas. Tās vējā grozās un met ēnas. "Tas ir viss, kas mums nāk uz galvas: lietus, sniegs, lāstekas," skaidro Rihards. Pirkstus gribas pārlaist instalācijai ar gropītēm. Ideja par tām Rihardam radusies, skatoties uz seniem krama šķēpa galiem.
Vāveres! Parkā ir vāveres! Viņas šūpojas lazdu pīckās. Kādām astēm! Grācijas! Es te varētu sēdēt un neiet prom, skatīties uz vāverēm, uz koka lāstekām. Uz baltajām un caurspīdīgajām ievu lapām uz zilo debesu fona. Uz dzeltenajām kļavlapām ar tādiem melniem caurumiem kā pankūkām. Spēlēt futbolu ar sarkanajiem mežāboliem zaļajā maurā. Tomēr nebūtu profesionāli tā jūsmot un nepieminēt kādu šīs vietas mīnusu. Pirmkārt, mežā nav absolūta klusuma — tālumā šņāc šoseja. Otrkārt, mazmājiņa, saukta par wind closet*, patiesi ir vējaina, taču tas nu sīkums. Iespējams, no tās būs bail bērniem, kuri dzimuši pēc 2000.gada vai vēl mazākiem. Toties viņiem patiks šūpoles, bumbiņu spēle, divas trušu meitenes un vēja zvanu skandināšana.
Kad ieminos, ka Vienkoči ir vairāk līdzīgi Pedvālei, ar to domādama, ka te man patīk labāk nekā Tērvetē, saimnieks sarauc pieri. "Nē, te ir kā Vienkočos!" Tā gan. Visas nelaimes rodas no salīdzināšanas, tāpēc ņemiet sveci, kas vējā nedziest, un sestdien, ceturtajā oktobrī, ap plkst.21 esiet klāt! Mežs būs ugunīs. Saimnieks vedīs lāpu gājienā un cienās ar zāļu tēja. Lai padarītu garāku un gaišāku vienu tumšo rudens dienu un sasildītos pirms tumšā perioda, kad vienīgo gaismu dos sirds.
***
Vienkoču parks
Līgatnes pagasts, Cēsu rajons. Meklējiet norādi Līgatnes dabas parks; neaizbraucot līdz tam, labajā pusē būs norāde Vienkoči.
Darba laiks katru dienu plkst.10 —18. Tuvojoties ziemai, tas saīsināsies.
Vienkoči piedāvā: ugunskura vietu, nakšņošanu koka namiņā (Ls 25), vienkoča grebšanu, nodarbības smēdē, pārgājienus naktī ar lāpām.
Ieejas maksa: skolēniem, pensionāriem — Ls 1, pieaugušajiem — Ls 2, pirmsskolas vecuma bērniem — bez maksas, gida pakalpojumi — Ls 8 (iepriekš jāpiesaka). Var norēķināties ar karti.
Info: 29329065, www.vienkoci.lv.