Tomēr jau drīz pie viesnīcas saprotu, ka Jordānijā būs darīšana ar daudzām neparastām lietām. Ar mašīnu pie viesnīcas durvīm piebraukt nedrīkst, labu gabalu pirms tām drošībnieki pārbauda mašīnas bagāžnieku un, ieejot viesnīcā, gan pašus, gan somas sagaida lidostām raksturīgā pārbaude.
Šo praksi Jordānijā ieviesa pēc 2005.gada sprādzieniem, kad teroristi vienlaikus uzspridzināja trīs Ammānas viesnīcas. Šī ir cena, ko nemierīgo Tuvo Austrumu valstu ielenktajai Jordānijai nākas maksāt par savu miermīlīgo un reģiona kontekstā liberālo politiku.
STARP DIVĀM PASAULĒM
Jordānijā sievietes drīkst strādāt, braukt ar auto, piedalīties vēlēšanās - uzsver vietējie. Cita lieta, cik daudzas to dara. Apkalpojošais personāls visur ir vīrieši, sievietes, nereti ģērbušās melnās hidžabās, redzamas vien uz ielām, galvenokārt tirgu apkārtnē. Arī es drīz pavisam skaidri saprotu, ka esmu tikai piedeva vīram, jo visi ir gatavi pakalpot misteram. "Can you see, mister*," nemitīgi pārvaicā gids. Vai redz blakus esošā madam, tas neinteresē. Viņu pamana vien uzmācīgie tirgotāji, un arī gadījumā, ja mistera tuvumā nav.
Lielbritānijā un ASV izglītību guvušais Jordānijas karalis Abdulla II angliski runājot labāk nekā arābiski un ir modernizētājs. Tautā viņš ir labi ieredzēts, tomēr ne visi reformām tiek līdzi. Lauki ar dziļi iesakņotām beduīnu nomadu tradīcijām un pilsētu dzīve ir divas dažādas pasaules.
Arī par Ammānu var teikt, ka te ir divas pilsētas. Vispirms iepazīstot centru, rodas iespaids, ka esam ļoti nabadzīgā valstī. Ēkas nolupušas, pirmajos stāvos cieši blakus cita citai saspiedušās privātbodītes, kurās tirgo lētus apģērbus un sadzīves preces, mašīnas - vecas un smirdīgas grabažas. Šī ir konservatīvā un islāmiskā Ammāna, kuru apdzīvo mazturīgi ļaudis, lielā vairākumā - palestīnieši. Dodoties uz pilsētas rietumdaļu, aina kardināli izmainās. Lielas, glītas privātmājas, modīgas kafejnīcas un jaukas mākslas galerijas. Tā ir izglītotā un veiksmīgā Ammāna.
Palestīnieši Jordānijā veido lielu sabiedrības daļu - ap 60%. Pagājušā gadsimta vidū Jordānija neveiksmīgi mēģināja palestīniešu apdzīvoto Rietumkrastu iekļaut Jordānijas sastāvā, bet rezultātā dabūja tikai simtiem tūkstošu palestīniešu bēgļu. Vēl tagad daudzi no viņiem dzīvo bēgļu nometnēs Ammānā un tās apkārtnē. Mums trāpās angliski mazliet runājošs palestīniešu izcelsmes taksometra vadītājs. Stilīgi ģērbtais jaunietis laipni mēģina pārliecināt, ka uz modernizācijas liecinieku - jauno tirdzniecības centru Meka - nav ko braukt, tur viss ir dārgi. Labāk esot iepirkties centra bodītēs. Vēlāk mums rodas domstarpības arī par viņa pakalpojumu cenu. Ja nemaksājam vairāk, tad viņam mūsu naudu nevajag vispār. Dziļi aizvainots, viņš naudaszīmes sniedz atpakaļ. Tādi viņi ir - ar upura mentalitāti un lepni, pēcāk skaidros kāds Ammānā strādājošs amerikānis.
Pēdējos gados Jordānija ir uzņēmusi arī Irākas bēgļus. Viņi gan ir izglītoti un turīgi, un irākiešu ekonomiskais un intelektuālais pienesums tiek augstu novērtēts.
Mēģināt noturēt līdzsvaru gan attiecībās ar rietumiem, gan austrumiem - tā varētu raksturot Jordānijas politiku. Naftas tai nav, arī dzeramā ūdens resursi draud izsīkt, tāpēc svarīgas ir labas attiecības ar kaimiņzemēm, jo sevišķi Irāku un Saūda Arābiju. Taču Jordānija atzīst arī Izraēlu, atbalsta diplomātisku palestīniešu un izraēliešu konflikta risinājumu un sadarbojas ar rietumvalstīm. Ammāna ir reģiona bāzes punkts gan ārvalstu biznesam, gan starptautiskām palīdzības organizācijām, un valsts ekonomiku palīdz celt simtiem miljonu ASV nodokļu maksātāju dolāru.
PA BĪBELES LEĢENDĀM
Ammānai izskrienam cauri vienā dienā. Galvenie pieturas punkti - pilsētas šūpulis, tās augstākā kalna virsotnē izvietotā Citadele, kuras vaļņu vēsture iestiepjas bronzas laikmetā. Reģiona vēsturi var turpināt pētīt cietokšņa un pils kompleksā ierīkotajā arheoloģijas muzejā, kura lepnums ir trīs
skulptūras - vienas no vecākajām pasaulē, iespējams, radītas 6500 gadu pirms Kristus dzimšanas. Otrs pieturas punkts - pašā pilsētas burzmā, kalna piekājē iebūvēts iespaidīgs romiešu teātris. Tas ir restaurēts, un izrādes notiek arī mūsdienās. Gan par vienu, gan otru vietu izstāstīt piedāvā apkārt staigājošie gidi. No tiem atsakāmies, bet tikt vaļā no skaļa bērnu bara tik viegli neizdodas. "How are you?**" viņi kliedz cits caur citu, pozē un lūdz nofotografēt. Viena no meitenēm kniebj man vaigā un smejoties pārējiem rāda ar pirkstu. Par ko - vai bālo ādu, tā arī nesaprotu.
Uz trijām dienām nolīgstam mašīnu ar šoferi un dodamies uz dienvidiem. Domu par sabiedrisko transportu esam atmetuši, jo ceļvedī izlasu, ka autobusiņi atiet nevis noteiktos laikos, bet kad ir pilni, un nav skaidrs, vai tie kursē uz visām mūsu iecerētajām vietām. Un laika mums nav daudz.
Šoferis ir jauns un kluss vīrietis, grāmatvedis, kurš rēķināšanu metis pie malas un pievienojies ģimenes biznesam - tūristu pārvadāšanai. Biznesa galva ir viņa māsasvīrs, arābu valodas skolotājs. Mūsu šoferis ir precīzs kā pulkstenis un ārkārtīgi izpalīdzīgs. Viesmīlība ir Jordānijas zīmols.
Mērķis braucienam uz dienvidiem ir smilšakmenī izgrebtā senā nomadu pilsēta Petra. Taču iespēju robežās cenšamies apskatīt visu, kas pa ceļam. Nelielā Mādaba ir Jordānijas kristiešu centrs, kur mošeju saucienus uz lūgšanām harmoniski papildina baznīcu zvani. Tūristus te pievelk grieķu pareizticīgo baznīca, kas uzbūvēta virs pusotru tūkstoti gadu vecas bizantiešu laika mozaīkas. Uz baznīcas grīdas no sīkiem akmentiņiem izveidotā karte ataino galvenās Bībelē minētās vietas Tuvajos Austrumos, tāpēc to uzskata par nozīmīgu vēstures avotu. Mozaīka bijusi 25x6 metrus liela, līdz mūsdienām no oriģināla saglabājusies vien trešdaļa.
No Mādabas taisnā ceļā dodamies uz reālu biblisku vietu - Nebo kalnu, no kura Mozus ieraudzīja Apsolīto zemi. "Kāp Abarima kalnājā Nebo kalna virsotnē, kas atrodas Moāba zemē pretī Jērikai, un skati Kanaāna zemi, ko es došu Israēlam par dzimtas īpašumu," vēsta Bībele. Pašam Mozum ienākt Apsolītajā zemē nebija ļauts, te viņš nomira un esot apglabāts, kaut precīza kapavieta nav zināma. Mūsdienās Nebo kalnā atrodas Mozus memoriālā baznīca un no tā pāri Jordānas upei patiešām paveras plašs un dūmakains skats uz Rietumkrastu, kur tālumā sazīmējamas Jērika un Betlēme.
Jordānijā risinājušies arī citi zīmīgi Bībeles notikumi: te ir gan Betānija, kur saskaņā ar leģendu Jēzus kristīts, gan Hēroda pils, kur pašam Jānim Kristītājam nogrieza galvu.
Mēs pagūstam vēl tikai Karākā izstaigāt iespaidīgas krustnešu pilsdrupas un pašausmināties par krustnešu un musulmaņu armiju nežēlīgajiem cīņas paņēmieniem, un dodamies taisnā ceļā pie skaistā - uz Petru.
BEDUĪNU VALSTĪBĀ TUKSNESĪ
Ja Jordānijā var pagūt apskatīt tikai vienu vietu, tad tai jābūt Petrai. Seno pilsētu no ārpasaules nodala vairāk nekā kilometru gara, šaura aiza. Lai ieietu pilsētā, ir jāiziet cauri tunelim līdzīgajai aizai, un tas ir gan iespaidīgi, gan mazliet biedējoši. Vietumis aiza ir tikai piecu metru platumā, bet klinšu sienas augšup tiecas līdz pat 200 metriem. Par Petras radītāju - senas arābu cilts nabatiešu - novatorismu liecina jau klinšu sienās izveidoti gludi kanāli ūdens savākšanai.
Aizas galā uzskrienam virsū pirmajai nabatiešu arhitektūras pērlei - smilšakmens sienā izgrebtam templim, kas saskaņā ar leģendu ieguvis Dārgumu krātuves nosaukumu. Celtne ir milzīga - 43 metrus augsta un 30 metrus plata, to rotā glītas kolonnas, ornamenti, figūras un arkas. Viss ir simetrisks, taisns un izsmalcināts. Petru nabatieši sāka būvēt pirms mūsu ēras, un atliek tikai pabrīnīties, kā viņi to dabūja gatavu. Televizora viņiem nebija - izmet mans dzīvesbiedrs, soļojot tālāk pa Petras ielām. Arī pārējā pilsēta lielākoties ir smilšakmens sienās veidoti tempļi, greznas kapavietas un svētvietas. Ir arī savs teātris.
Tiek uzskatīts, ka savulaik Petrā mitinājušies 20 tūkstoši cilvēku, tomēr dzīvojamās mājas arheologi nav atklājuši. Pētnieki arī uzskata, ka mūsdienās redzami tikai 5% no senās pilsētas. Un tomēr Petra ir lielpilsēta, vienā dienā visu nemaz nevar izstaigāt. Turklāt tā ir kalnaina, un atsevišķu vietu aizsniegšana izvēršas par īstiem kalnu pārgājieniem. Vēl daiļāku pilsētu dara saules spēles uz brūni sārtajām celtnēm, mēs gan to baudām pavisam īsu brīdi, jo debesis ir apmākušās.
Stāstā par Petru nevar iztikt bez tās iedzīvotājiem - beduīniem. Pēc valdības rīkojuma astoņdesmitajos gados viņi gan ir pārcelti uz apkārtnes ciemiem, tomēr simtiem beduīnu joprojām atgriežas pilsētā "uz darbu". Dažas ģimenes gan arī spītīgi turpina dzīvot turpat netālu alās un teltīs. Beduīni Petrā tirgo rotas un citus niekus, piedāvā savus ēzeļus, kamieļus un zirgu pajūgus ārzemnieku pārvadāšanai.
Konkurence ir saspringta, un, lai izdzīvotu, viņi it visur nāk klāt un uzstājīgi piedāvā savu preci. Arī mazi bērni, nosmulēti un pinkainu matu ērkuli. "Hello! Where are you from? Latvia? Welcome***!" ne acis nepamirkšķinot, it kā katru dienu sastaptu kādu no Latvijas, pirmsskolas vecuma meitene automātiski noskalda angliski iemācītās frāzes un piedāvā krāsainus akmentiņus. "Only one dinar****!"
Mēs padodamies kādam apsviedīgam pusaudzim, divu ēzeļu saimniekam. Kā? Jūs dosieties prom, neuzkāpuši klostera kalnā? Tur ir vislabākais skats visā Petrā! Es jūs aizvedīšu par sešiem dināriem, tikai jūs! Nu ko, rāpjamies ēzeļiem mugurā un uz klosteri! Puikam absolūta taisnība: klosteris ir augstu kalnā, un no tā paveras brīnišķīga ainava gan uz Petru, gan otrpus kalnu grēdai uz Izraēlu. Arī klostera fasāde ir efektīga, un tā priekšā, malkojot melno tēju ar piparmētru, Petrā pavadām vairāk laika, nekā plānojuši.
Pirms saulrieta mums jānokļūst citā beduīnu valstībā - Vādī Rumma, kur tuksneša klajumos paceļas savdabīgi sarkana smilšakmens veidojumi. Pārgājieniem vairs nav laika, un mēs nolīgstam beduīnu ar džipu. Tas ir oficiāls piedāvājums, valdība ir iepirkusi apvidus automašīnas un atdevusi tās beduīniem tūristu izklaidēšanai.
Spēkrata labākie gadi sen kā aiz muguras, tomēr salecam aizmugurējā sēdeklī un grabēdami triecamies tuksnesī. Dažas mašīnas ir tik sliktā stāvoklī, ka tuksnesī noslāpst un no vietas vairs neizkustināt, vaļsirdīgi atzīst Mohammeds. Viņš ir runātīgs. Uzzinājis par mūsu izklaidi kolekcionēt smilšu paraugus no apceļotajām zemēm, Mohammeds purina galvu - nē, šeit neņemiet, es jums dabūšu patiešām sarkanas smiltis. Kamēr mēs rāpjamies kādā smilšu kalnā, viņš ir gatavs braukt pēc sarkanajām smiltīm. Es metos atpakaļ uz mašīnu pēc mugursomas un nevilšus aizvainoju Mohammedu. "Es taču esmu beduīns, nekas tavai somai nenotiks," - viņš uzsauc. Jūtos neērti un muļķīgi taisnojos, ka man tur telefons - ja nu mamma zvana.
DŪŅAS PLASTMASAS MAISIŅOS
Ja Petras kalnainajos apvidos vietām braucām pa sniega aizputinātiem ceļiem, tad Sarkanās jūras kūrortpilsētā Akabā jūtamies kā iebraukuši citā klimata joslā. Silta saule, palmas un mūsdienīgi hoteļi. Ne miņas no netālo beduīnu ciemu nabadzības, skarbuma un netīrības. Pat maltīte izvēršas dievišķīga: gaļas vietā beidzot var dabūt "ak, cik gardu zivi" un arī tradicionālais humuss ir lielisks. Pēc visa redzētā sajūta fantastiska!
Par ceļojuma kulmināciju vajadzēja kļūt spa jeb ūdens dziedniecības kūrortam pie Nāves jūras. Pārvarot izšķērdības sajūtu, bijām rezervējuši viesnīcu, kas saskaņā ar aprakstiem piedāvā labāko spa Tuvajos Austrumos (un Jaungada laikā maksā dārgāk nekā parasti). Iespējams, vasarā tas arī ir labākais spa. Movenpick komplekss ir gaumīgi iekārtots, taču neviens mūs nav brīdinājis, ka spa ziemā faktiski nav baudāms. Baseini, aromātiskās dušas un citi smalkie relaksējošie prieki ir izvietoti zem klajas debess, bet ārā negaiss un labi ja +10 grādi.
Izmantojams izrādās viens vienīgs baseiniņš ar sildītu Nāves jūras ūdeni. Sāls koncentrācija, gods godam, ir pietiekami liela, un var izmēģināt sajūtu, kad ūdens pats ceļ uz augšu. Bez mums un vēl pāris angliski runājošiem ārzemniekiem viesnīcā ir tikai liela Krievijas tūristu grupa. Viņi gan cenšas paņemt, ko var, - bradā pa piekrasti, plastmasas maisiņos vācot Nāves jūras dziednieciskās dūņas. Kāda omīte turpat ar tām arī noziežas un brien jūrā skaloties. Minūtes piecpadsmit... Nu ko - laime pašu rokās!
*Vai jūs redzat, kungs?
**Kā jums klājas?
*** Sveiki! No kurienes jūs? Latvijas? Laipni lūdzam!
**** Tikai viens dinārs