Pārpurvojušies līdzenumi, ūdens klajumi, ganības, kurās starp niedru vālīšu pūkām var manīt Kamargas galvenos iemītniekus — melnos vēršus, mazos, baltos zirgus un rozā flamingus. Šīm krāsām vēl jāpieliek klāt zilā, jo visur, kur vien griežas galva, pretī mirdz un ņirbuļo ūdeņu zilums.
Vai atminaties grāmatu no bērnības — stāstu par zirdziņu Baltkrēpi un zēnu Folko, viņu aizkustinošo draudzību? Ronas ūdeņi viņus abus aiznesa uz jūru, uz kādu laimīgo salu, kur ļaunums nesasniedz...
Laikam ne jau nejauši zēnu sauca par Folko, gluži kā par Kamargas dibinātāju uzskatīto Folko Baronselli no Provansas, kurš 1895.gadā, purvainās vietas skaistuma savaldzināts, tur apmetās uz dzīvi. Nekādas romantikas jau tur nebija, diezgan skarba pasaules mala, kurā smagi jāstrādā, lai izdzīvotu. Klimatiskie apstākļi purvā iedzīvotājiem bagātīgi dāvā asu vēju, svelmainu sauli, knišļu kodienus, kā arī pamatīgu aukstumu ziemā, ko pavada vēji no netālajiem Alpu kalniem.
Lepnie gani
Baronselli piemiņa tiek godināta tāpēc, ka viņš savu mūžu veltījis provansiešu kultūras un tradīciju uzturēšanai un saglabāšanai, sākot jau ar to, ka pats runājis šai valodā. Tā kopš XVI gs. pastāvēja vairs tikai mutvārdos, jo no rakstiem bija izspiedusi franču valoda. Provansiešu jeb oksitāniešu valoda, tāpat kā franču, pieder pie romāņu valodu grupas, un Baronselli, sadarbojoties ar pazīstamo Provansas rakstnieku Frederiku Mistrālu, ir darbojies kā kādreiz jaunlatvieši, pieliekot savu roku gan valodas pilnveidošanā, gan vietējo tradīciju saglabāšanā.
Mēģinot atjaunot provansiešu valodu rakstos, viņi nodibināja literāru apvienību un izdeva izdevumus provansiešu valodā, kurā joprojām runā aptuveni 10 miljonu cilvēku Francijas dienvidos, kā arī daļā Itālijas un Spānijas.
Baronselli, vēlēdamies izcelt saulītē provansiešu tradīcijas, pierādīja, ka vietējie nabadzīgie gani (gardians) ir kas vairāk par sabiedrības zemākajiem slāņiem noskrandušās drēbēs, un uzstāja uz brālības Nacioun Gardiano dibināšanu, tādējādi pārvērsdams gardians par provansiešu tradīciju lepnumu. Paceltā pašapziņa un tautastērps radīja cieņu pret jātnieku meistarību, ko gardians joprojām demonstrē katru gadu aprīlī Arlas arēnā. Gardians mājas Kamargā ir labi pamanāmas un nav sajaucamas ar citām, tās ir koši baltas, ar niedru jumtiem.
Pie vietējām tradīcijām vēl jāmin vēršu cīņas — course, kā tiek sauktas Provansas vēršu cīņas, kuru laikā vērši netiek nogalināti, mērķis ir nocelt no vērša ragiem nacionālo rozeti sarkanā krāsā. Provansiešu mīlestību uz vēršiem, zirgiem un jātnieku sportu apliecina arī jātnieku spēle abrivado, kuras laikā rozetēm rotātie vērši jātnieku aizsegā no ganībām tiek dzīti cauri pilsētai, uz arēnu, bet pilsētnieku vaļā ir darīt visu, ko vien var izdomāt, lai nobiedētu zirgus un vēršus, un censties izjaukt ierindu — sviest ar miltiem, plaukšķināt petardes u.tml. Abrivado pirms course ir kļuvusi par festivālu, kurš Sentmarīdelamerā katru gadu notiek 11.novembrī un kurā piedalās aptuveni tūkstotis zirgu. Abrivado ir populāra arī citās Provansas pilsētās.
Svēto tradīcija
Baronselli savu roku pielicis vēl vienas tradīcijas iedibināšanā — tas ir katru gadu 24.—25.maijā notiekošais čigānu svētceļojums uz XII gs. celto Sentmarīdelameras baznīcu un cietoksni. Pati baznīca gan oficiāli šos svētkus atzina tikai 1935.gadā pēc Baronselli aktīvas iejaukšanās, līdz tam čigāniem nebija ļauts izpildīt savas patroneses Sāras godināšanas rituālus baznīcā.
Leģenda vēsta, ka mūsu ēras 18.gadā krastā piestājusi laiva, uz kuras klāja atradusies Marija Magdalēna, Svētā Marta un Dievmātes Marijas māsa. Sāra viņas sagaidījusi un no pagānu ticības pievērsusies kristīgajai ticībai.
Sāras kults vainagojās ar baznīcas uzcelšanu pilsētā, un jau kopš XIV gs. šis svētceļojums ir ļoti populārs čigānu vidū. 1892.gadā, kad uz Sentmarīdelameru tika atvērta dzelzceļa līnija, tradīcija kļuva populāra ne tikai čigānu vidū, tā ieinteresēja visu Provansu. Mūsdienās, protams, šis svētceļojums ir arī tūristu uzmanības lokā, līdz ar to kļuvis plaši apmeklēts, un Sentmarīdelamēras pilsēta rūpējas, lai visi būtu izklaidēti un iepriecināti pilsētas svētkos, kuros uzstājas folkloras grupas un maršē kavalēristu parādes.
Sāls puķe
Kamargas dabas parks ir mājvieta tikai 7000 iedzīvotāju. Viena no galvenajām nodarbēm ir rīsu audzēšana, tā veido 75% no Francijas rīsu patēriņa. Ronas ūdeņi, sajaukušies ar sāļo Vidusjūras ūdeni, ir lieliska bāze mazo, balto graudu iegūšanai.
Otra nodarbošanās, tikpat svarīga Kamargas ekonomikai, ir sāls ieguve. Vasaras karstumā iztvaiko sālsūdens ieplakas, veidojot vietu sāls raktuvēm. Sāls kristālu mirgojošie kalni var sasniegt līdz pat astoņu metru augstumu. Kamargā tie izveidojušies Lielās Ronas piekrastē, un septembris ir mēnesis, kad iegūst sāli, ko pēc tam izmanto medicīnā, kosmētikā, arī ķīmiskajā un pārtikas rūpniecībā. Fleure du Sel — glītu kārbiņu ar romantisku nosaukumu Sāls puķe varat aizvest sev līdzi, lai mājās baudītu sāls vannu. Raktuves piedāvā arī ekskursiju ar tūristu vilcieniņu gar sāls "kamiešiem" (camelles), kā arī raktuvju vēstures muzeja apskati.
Šogad tika skatīts jautājums par Kamargas reģionālā dabas parka turpmāko statusu: vai to saglabāt, vai taupības režīma iespaidā tomēr atņemt. Atbilde uz šādu jautājumu, ko ierosināja valdība, bija protesta demonstrācijas un mītiņi Provansas pilsētās, līdz nupat decembrī tika pieņemts likuma projekts, kas nosaka saglabāt dabas parka statusu līdz 2011.gadam. Tas nozīmē arī līdzšinējo pierasto valsts finansējumu. Tātad visi var mierīgi uzelpot — gan gani, gan viņu ganāmie, gan sāls raktuvēs strādājošie, gan tie 20 000 rozā flamingu, kuriem sāļie ūdeņi ir galvenais iemesls, kādēļ viņi izvēlējušies Kamargu par savām mājām, gan tūristi — tie, tāpat kā iepriekš, tiks gaidīti.
Ko darīt tūristiem?
Ko tūristi var darīt Kamargas dabas parkā? Iespēju ir ārkārtīgi daudz, atliek izvēlēties, cik ilgas brīvdienas pavadīt. Ceļojumu var sākt Arlā, pilsētā, kas tiek dēvēta par vārtiem uz Kamargu, apskatot romiešu laika amfiteātri, romiešu pirtis, Arlas novada muzeju, van Goga vietas.
Dabas parka galvenā pilsēta Sentmarīdelamera sagaida ar īpatnējo baznīcu un cietoksni, sveču gaismu elektrības vietā un brīnišķīgu skatu uz pilsētu un līci no baznīcas jumta. Ja ir laiks tikai ieskriet dabas parkā, tad pēc baznīcas apskates var doties nelielā, stundu ilgā izbraucienā ar kādu no daudzajām laivām pa lagūnu, krastā vērojot melnos vēršus un baltos zirgus. Interesanti, ka zirgi piedzimst brūni un tikai piektajā dzīves gadā iegūst balto krāsu. Rozā flamingus atradīsiet seklās lagūnās.
Noteikti nevajag palaist garām tādu iespēju kā svaigu austeru pagaršošanu, ieēšanu, saēšanos — tas pēc vēlmes. Iespēju netrūkst, nevajag pat meklēt restorānu vai taujāt viesnīcā, jo ostā un krastmalā ir vienkāršas būdiņas ar plastmasas galdiņiem zem saulessargiem, kurās par neticamu cenu — sešiem eiro — var dabūt duci austeru un vēl pudeli mājas baltvīna. Saule, austeres, baltvīns, brīnišķīga draugu kompānija septembra beigās var izraisīt tādu laimes izjūtu, ko, šķiet, neaizmirst nekad.
Ja ir tuvas brīvdienas dabā un zirgu izjādes vai ūdens sports, dabas parks ir piemērota vieta. Viesu mājas sacenšas, piedāvājot izbraucienus ar laivu, riteņiem, izjādes ar zirgiem, vietējo produktu degustāciju, vārdu sakot, visu, lai tūrists aizbrauktu apmierināts un gribētu atgriezties.
Ūdenssporta centrā var apgūt prasmes braukšanai ar vējdēli vai kaitu pa lagūnas ņirbošajiem ūdeņiem. Jāņem vērā tikai tas, ka vasarā ir karsts un pilns ar knišļiem. Vislabākā sezona esot pavasarī un rudenī. Iespējams, arī visinteresantākās krāsas, ko piedāvā daba.
Jāakcentē arī Kamargas virtuve: bez austerēm vietējie lepojas ar melno vēršu gaļu, jo, pastāvīgi ēdot zāli ganībās, ko jūras ūdens bagātīgi iesālījis, to gaļa iegūst garšu, ko citur grūti nobaudīt un kas tiek vērtēta ar piešķirtām apelācijām un starptautiski slavināta. Steiki, desiņas, sāls, olīveļļa, baltvīns, austeres un citi jūras mošķi — izvēle ir plaša.
Ceļojumu var beigt (vai arī sākt) Marseļā, Francijas otrajā lielākajā pilsētā.
Nokļūt Marseļā noteikti nav sarežģīti, bet nav arī lēti. Ryanair lido uz Marseļu no Londonas, Stokholmas un Oslo. Bet, kā jau parasti, jāgaida otru lidojumu.
Aviosabiedrība KLM piedāvā ērtu lidojumu uz Marseļu, piemēram, ja ir vēlme pavadīt nākamā gada maija brīvdienas (kopā piecas!) Kamargas dabas parkā, patlaban biļete vienam cilvēkam maksā Ls 170.
Vēl variants, kā nokļūt Francijas dienvidos, ir lidojums uz Parīzi un pēc tam dažu stundu brauciens ar ātrvilcienu TGV.
***
Informācija
Kamargas dabas parka mājaslapa: Parccamargue.fr
Kamargas Tūrisma informācijas centrs: Saintesmaries.com