Zirneklis uz planētas ir daudz senāks par kukaiņiem. Ja precīzi – zirneklis ir posmkāju tips, helicerātu apakštips, zirnekļu kārta. Cilvēku bailes no zirnekļiem sauc par arahnofobiju. Fitnesa treneris Tomass Vītols lolo savus mājdzīvniekus – deviņus sieviešu kārtas tarantulus (tā šos radījumus sauc tautā) jeb putnuzirnekļus. Un vēl vienu, kas trenerim uztetovēts uz pleca.
Maina kleitiņas
Tomass smej, ka bērnībā viņu pagalmā puišeļi nobaidījuši, iestāstot, ka kožot pat zirnekļa tīkls. Taču "2002. gadā gāju garām Dabas muzejam, un tur izstāde Insektārijs. Iegāju paskatīties un, ejot ārā, par pieciem latiem nopirku pusnaga lieluma zirneklīti. Neko nezināju – ne sugu, ne dzimumu, ne kā to turēt, ne ar ko barot. Tas pirmais sprogainais putnuzirneklis Brachypelma albopilosum nodzīvoja divpadsmit gadu. Kad nomira, ietinu viņu salvetītē un apglabāju Biķernieku mežā blakus savam kaķītim. Turpat guļ arī mans otrais Lasiodora parahybana, kurš pirms mēneša gribēja paceļot pa istabu, ar ilkņiem atstūma durtiņas, bet mans lūšveidīgais meinkūns Eva nolēma ar dīvainīti paspēlēties, bet ķepa viņai smaga".
Treneris lepns: "Lasiodora parahybana ir relatīvi liels zirneklis, tā izcelsmes vieta ir Brazīlijas ziemeļaustrumi. Zirnekļus mērī pēc kāju plētuma, un šim tas ir 24 cm, dažiem eksemplāriem kāju plētums var sasniegt pat 25 cm. Lielo mātīšu masa sasniedz 100 gramu. Bieži vien tiek uzskatīts, ka lašsārtais putnuzirneklis ir otrais vai trešais lielākais pasaulē, dibens tiem kā neliela izmēra kartupelis. Dabā tēviņi ir mazāki par mātītēm. Ja zirneklim dibens krūšugalvas lielumā un tievas, garas kājas, tas, visticamāk, ir tēviņš. 2015. gadā no Pēterburgas atvedu Acanthoscurria geniculata. Šis ir agresīvāks zirneklis, bet arī ļoti skaists eksemplārs. Pirms ņemšanas rokās ar lineālu pārbaudīšu, vai viņa ir labā garastāvoklī. Savukārt cita, ar tādiem kā čirkainiem matiņiem, ir Brachypelma albopilosum, redzat? Pati miermīlīgākā, ļoti simpātiska, neliela. Līdz 15 cm."
Tomass stāsta, ka zirnekļi regulāri atkarībā no vecuma no vienas reizes nedēļā līdz vienai reizei gadā maina savas "kleitiņas", t. i., hitīna apvalku jeb ādu. Pārdzimšana jaunā veidolā ir ļoti stresains periods pašam zirneklim. Īpaši rūpīgi tiek gatavota ādas maiņas vieta, māja tiek burtiski pārrakta un pārklāta ar izvīto tīmekli, lai neviens netraucētu. Tad "kundzi" vairs nevajag ne traucēt, ne barot. "Zirneklis izlien no ādas ārā gluži kā klons – jauns, svaigs, smuks un tīrs, blakus kā dvīņubrālis paliek vecā āda."
Tēviņi vandās apkārt
Tomass skaidro, ka viņš ir amatieris, viņam ļoti patīk zirnekļi, tādi pūkaini daudzkāji, mierīgi un interesanti radījumi, kuri turklāt ir lēti uzturami un ļauj īpašniekam nejusties piesaistītam pie mājas. Tomass ar saviem zirnekļiem izstādēs nepiedalās, forumus apmeklē reti. Latvijā ir tikai pavisam nedaudzi tādi kā viņš: "Personīgi pazīstu četrus profus šajā lietā, un viņi izaugsmei kontaktē tikai ar ārzemēm."
Vai putnuzirneklis savam saimniekam var iekost? Izrādās, daļa šo zirnekļu ir indīgi vai, pareizāk sakot, toksiski un bīstami cilvēkam, bet tie, protams, netiek turēti mājās un nav viegli nopērkami. "Man ir tikai mātītes. Pirmām kārtām tāpēc, ka tās dzīvo ap 20 gadiem un ir lielākas par tēviņiem. Es turu tikai tādas, kas nav agresīvas un toksiskas, kaut gan, ja tām slikts garastāvoklis, nobaidīt var līdz zosādai. Tēviņiem, kuri vienmēr vandās apkārt, ir daudz īsāks mūžs."
Visu rakstu lasiet laikraksta Diena piektdienas, 13. septembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!