Liekot lietā radošumu, praktiskās iemaņas un smagi strādājot, Lailai izdevās atjaunot sabrukušo muižiņas ēku ar cauro jumtu, izsistajiem logiem un izpuvušajām grīdām, sakopt apkārtni, iestādīt ābeļdārzu, izveidot trīs kilometrus garu dabas taku un iekārtot savdabīgu viesu namu. Šurp brauc atpūsties cilvēki, kas meklē klusumu un vēlas baudīt dabu. Te ir iespēja apgūt arī glezniecības iemaņas.
Sabiedrotie visapkārt
Laila ir dzimusi rīdziniece, bet pilsētas burziņi viņu nekad nav interesējuši. Par saviem labākajiem draugiem laukos māksliniece atzīst zvērus – bebri šiverē pašu uzpludinātajā platībā, alās mīt āpši, manītas mežacūkas un lapsas, pa laikam dārzā ienāk staltradži brieži, arī stirnas un zaķi, dārzā un mežā dzied un ligzdo putni. Laila ļauj mierīgi dzīvot gan savam mežam un pļavām, gan to iemītniekiem: "Vasarā vēroju putnus un kukaiņus. Man plauktā ir dažādas enciklopēdijas. Nereti ar kādu no tām rokās cenšos noteikt pa koku rāpojoša kukaiņa sugu vai mēģinu pietuvoties nepazīstamam vīterotājam."
Lailas Kelles tuvākie sabiedrotie ir viņas suņi, bet laiku pa laikam nezin no kurienes mājās pēkšņi ierodas arī kāds kaķis: "Īstenībā man kaķi nepatīk, bet viņi nāk. Langstiņos mums vienmēr bija un dažkārt pat bija daudz suņu – gan šķirnīgi VAS, čaučau un baseti, gan pa vidu arī bomžu pamestie vai no Juglas patversmes paņemtie kranči. Atceros, kad braucām uz šejieni, mana mazā Suzuki piekabē ar brezenta jumtu atradās čaučau, basets un krancis, bet vilks sēdēja salonā blakus. Brīvības ielā kuzovā sēdošie suņi pēkšņi saplēsās. Ko darīt? Devu pa bremzēm, suņi sakrita čupā un ķīviņš izbeidzās."
Ballīte beigusies
Dienā, kad viesojamies Ružciemā, Lailai ir trīs suņi. Braucējus ieraugot, sāk riet krancīši sešus gadus vecie Roberts un Berta. Pa dienu viņi mīt voljērā, sliktā laikā iekārtojas blakus esošajā šķūnī, kur gan pakaiši, gan būdas. Laila saka: "Pirms sešiem gadiem ierados Tukuma dzīvnieku patversmē pēc suņa, bet tās vadītāja Simona Grundule man rāda kucēnus, kas bija atrasti somā vilcienā Rīga–Tukums. Es parasti ņemu vecos suņus, kurus neviens cits neņems, lai viņi vismaz mūža nogali laimīgi nodzīvo. Taču toreiz paņēmu divus ap septiņiem mēnešiem vecus kucēnus – Bertu un Robertu. Neba viņiem mūžs patversmē jādzīvo. Suņi ir dikti labdabīgi, pat ja kāds te ar cirvi man draudētu, viņi laizītu laupītājam ģīmi."
Pēc Lailas atzinuma abi suņi nav apveltīti ar lielu gudrību, bet viņa nevarēja iedomāties, ka abi krančuki izaugs tik medīgi: "No sākuma viņi brīnišķīgi spēlējās dārzā, tad sāka taisīt arvien lielākus lokus ap māju un drīz jau pazuda uz pāris stundām, tad atkal pārradās. Man īpašumā 40 ha zemes, lai jau bizo. Taču ziemā ieraudzīju, ka pļavās mētājas zaķu astes. Tad teicu – mīlīši, ballīte beigusies! Sameklēju cilvēku, kas uztaisīja voljēru. Tagad abus katru rītu vedu turp kā uz bērnudārzu, pa dienu saitē izstaigājamies pa mežu, bet naktī šie guļ uz paklājiņa blakus manai gultai."
Gāja kā karā
Kaut māksliniece nav slēgusi līgumu par medībām viņas platībās, vasaras nogalē mežā medīja kāds no Tukuma novada medību kolektīviem: "Bija pēdējo baraviku laiks. Ar mūsu visvecāko suni pūdeļveidīgo Tedulēnu un desmit gadu veco Simbu staigājām pa manu dabas taku. Mednieki attālāk traki šaudīja pīles, un nevienam no viņiem neienāca prātā, ka applūdušajās pļavās ir nolaidušās dzērves, kas ieturas pirms tālā pārlidojuma. No milzīgā trokšņa putnu simti cēlās gaisā, tur šāva pīles un zosis un gāja kā karā. Večiņa Simba negāja no manis projām, nedaudz tālāk ošņājās krūmos. Dzirdēju tādu kā šāvienu no pneimatiskā ieroča, bet nepievērsu uzmanību. Skatos, vienā brīdī Simbas vairs nav blakus, domāju – aizgājusi mājās, bet nebija un nekad vairs nepārnāca. Laikam viņu nošāva mežacūkas vietā."
Ar māju sajūtu sirdī
Apkārtne sāk tīties krēslā. Laila aicina mājā un izrāda mums savu abos stāvos iekārtoto gleznu galeriju, jaukās viesu istabas, plašo ēdamzāli ar kamīnu. Virtuvē smaržo kā dabas Baznīcā. Māksliniece izvārījusi spēcinošu zupu, piedāvā izvēlēties kādu no pašas lasītām zāļu tējām – pelašķus, mārpuķītes, vībotnes, liepziedus, ābeļziedus, piparmētras, gaiļpiešus, rudzupuķes. Taujā, vai mēs nevēlamies nogaršot no Ružciema Stipravota gatavotas paštaisītas kandžas uzlējumus uz smiltsērkšķiem, jāņogām, ķiršiem, rabarberiem, mārrutkiem ar cidoniju. Tiem intriģējoši nosaukumi – Ķirzakas smaids, Zalkša skūpsts, Naktstauriņš – dzeltenais raibvēderlācītis (re, kas iznāk, kad kukaiņu enciklopēdija pie rokas), Jāņtārpiņš pavasarī un vēl visādi. Glītas šiltītes vēstī – handmade vodka, 50%. Laila apgalvo – kad esi slims, uzlējums ar karstu tēju ir vislabākās zāles! Nesatraucieties, no valstiskā viedokļa Ružciemā viss kārtībā: "Mani katru gadu visādi dienesti pārbauda. Oficiāli esmu mājražotāja, vācu zāļu tējas, kandžas uzlējumus taisu draugiem dāvanām."
Ezim līdzīgais rakarēns Tedis siltumā ierīkojies savā guļvietā, no skapīša augšas uz mums lūkojas šeit reiz pieklīdusī kaķene Lote, turpat blakus spīd Kaķīša acis. Laila smej: "Tas nesen ieradās, aiz durvīm ņaudēja, bija tievs kā stīga, staigāja apkārt brēkdams. Apkārtnē nevienas mājas, no kurienes viņš uzradās? Pirms divām nedēļām aizvedu Kaķīti izkastrēt, tagad šis domā, ka paradīzē nokļuvis, un pamazām sarod ar suņiem."
Roberts un Berta, kuri, pateicoties ciemiņiem, jau agrā pēcpusdienā tikuši istabās, saldi aizmiguši uz grīdas. Aiz loga tumšajā naktī mirdzošais pilnmēness vairs neliekas draudīgi spocīgs, sirdī ir dziļš miers, un Rīga ir ļoti tālu. Atvadāmies ar cerību tikties ziedošā vasarā.
Piezvanu māksliniecei pāris dienu pirms materiāla publikācijas. Laila Kelle možā balsī stāsta: "Vakar pārbraucu no Ungārijas, kur biju piecu dienu ceļojumā kopā ar Impro, un burtiski nupat atvedu no Tukuma patversmes melno vilkveidīgo Ripu. Viņa ir no Nogales, saimnieks nomiris, kāds vīrietis nācis pie Ripas un barojis viņu ar maizi, tāpēc apaļa kā ripa. Tad vīrs vairs nevarējis nākt, suns aizvests uz Tukumu, bet nu ir pie manis. Man atkal ir četri suņi."
Loreta