Normandijas lēzenajos pakalnos un leknajās ielejās ir senas lauksaimniecības tradīcijas. Tās augļu dārzos kuplo liela auguma ābeles un bumbieres. Jau gadsimtiem ilgi normandieši tās lietpratīgi pratuši kopt un audzēt, tāpēc šķirņu daudzveidība šeit ir teju leģendāra.
Tomēr ne katrs ābols ir gards apēšanai svaigā veidā. Daudzas ābolu un bumbieru šķirnes savu garšas pilnību sasniedz tikai šķidrā veidā, piemēram, kā sidrs vai raudzētas bumbieru sulas dzēriens, vai arī kā kalvadoss.
Dažos kalvadosos ir apkopoti divi, trīs vai pat četri duči dažādu šķirņu āboli (Domfronā arī bumbieri). To daudzveidīgā aromātu buķete un noapaļotā garša ir brīnumaina.
Kā kalvadoss sasniedza Ameriku
Taču vēl pirms tam, kad kalvadoss tika atzīts par vērtību, ar ko lepojas viss Normandijas reģions, šis ābolu brendijs jau izsenis palīdzējis vietējiem zemniekiem un citiem lauku iedzīvotājiem pārdzīvot Normandijas ziemu (un nereti arī vasaru) aukstumu un mitrumu. Laikos, kad konjaks no Konjakas provinces jau bija kļuvis par pieprasītu eksporta preci, kalvadosam joprojām bija necila lauku brendija statuss un reputācija. Labākajā gadījumā tam izdevās iekarot netālo Parīzi, turklāt ne jau aristokrātu, bet strādnieku rajonus.
Visa pārējā Francija kalvadosu iepazina tikai tad, kad tas bija mērojis ceļu pa Pirmā pasaules kara ierakumiem. Kalvadosa slava Ameriku (Holivudu) sasniedza tad, kad 1948. gadā tika ekranizēts Ēriha Marijas Remarka romāns Triumfa arka. Filmas galvenie varoņi (spēlēja Ingrida Bergmane un Šarls Buajē) kā nelegālie bēgļi 30. gadu beigās nakti pavadīja noplukušā Parīzes krodziņā, cenšoties sasildīties nevis ar konjaku, bet ar kalvadosu.
Kafija un kalvadoss strādnieku bistro
Parīzes strādnieku bistro bija ierasts uzreiz pēc nelielas tases kafijas iemalkošanas no šīs pašas izdzertās, nelielās, biezās un no kafijas vēl siltās tasītes ātri izdzert arī nelielu porciju ābolu brendija. Cafe calva – tā sauca šo proletārisko dzērienu – izklaidi, kuras nosaukums vien lika riebumā saviebties destilētājiem, kas rūpējās par augstāko kvalitāti.
Taču ikviens, kas saņems dūšu un nobaudīs vidēji ilgi izturētu kalvadosu pēc tasītes labas, karstas kafijas, atklās, ka šai kombinācijai piemīt burvība.
Slava sākās 80. gados
Dažas saimniecības un destilētavas, kas jau ap 1900. gadu ražoja kvalitatīvu ābolu brendiju, savos krājumos glabā gadu desmitiem nogatavinātas rezerves. Kalvadosam vienmēr ir bijis savs piekritēju loks. Tomēr kalvadosa, tāpat kā sidra, ceļš pretim slavai un atzinībai sākās tikai pagājušā gadsimta 80. gados, kad visā pasaulē pieauga interese par autentiskiem vietējo reģionu produktiem.
Kalvadosas departamenta piekrastē Dovilas luksusa viesnīcās un kazino bārmeņi bija vieni no pirmajiem, kuri gatavoja kokteiļus un garos dzērienus, izmantojot kalvadosu, sidru un pommo (ābolu sulas un ābolu brendija sajaukumu).
Tagad kalvadoss ar izteikto augļu aromātu ir atrodams ikviena laba bāra dzērienu kartē. Ļoti gards ir ar labu sidru papildināts kalvadoss, kam, ja vēlaties saldāku garšu, var pievienot arī nedaudz pommo.
Turpretim daudzus gadus mucā izturēts Hors d’age vai īpaši laba ražas gada kalvadoss ir pelnījis tādu pašu cieņu un tulpes veida glāzi kā vecs, cienījams konjaks. Ielejot šādu kalvadosu glāzē, vajadzētu ļaut tam vēl kādu brīdi miera, lai aromāti spēj pilnībā atraisīties. Tādā kalvadosā no izturēšanas mucā būs jaušamas grauzdējuma vai garšaugu nianses un augļu notis, par kuru klātbūtni jāpateicas nogatavināšanai portvīna, heresa, konjaka vai ruma mucā. Taču neatkarīgi no tā, vai kalvadoss mucā izturēts tikai divus gadus vai tas ir 40 gadu vecs, pāri visam vienmēr dominēs ābolu aromāts.