Savulaik radies Šveicē, Valdetravērā, kā dziedniecisks līdzeklis, vēlāk tas kļuva par neveselīgu ieradumu un vienlaikus modes dzērienu. Sākumā to saviem pacientiem parakstīja franču ārsts Pjērs Ordinērs, vēlāk mazā miestiņā Kuvē ar pieticīgiem panākumiem tirgoja divas neprecētas māsas. Taču Juras kantona iedzīvotājiem šis dzēriens iepatikās ne tikai medicīnisku apsvērumu dēļ.
Dzēra buržuāzija
XVIII/XIX gadsimta mijā Anrī Luijs Perno, kura īpašumā bija nonākusi liqueur d’absinthe recepte, dzērienu tirgoja tik veiksmīgi, ka nepietika ar vienu mazu destilētavu Kuvē miestā. Otru viņš atvēra otrpus robežai Pontarljē Francijā. Tolaik fabrika saražoja 16 litru absinta dienā, bet 100 gadu vēlāk ražošanas apjomi pieauga līdz 20 tūkstošiem litru dienā.
Absinta patēriņu veicināja Alžīrijas krīze 1830. gadā, jo tur dislocēto franču karavīru emocionālajai veselībai un zarnu mikroflorai absints ļoti noderēja. Kad 30 gadu vēlāk franču virsnieki atgriezās dzimtenē, pieauga arī pieprasījums pēc absinta. Vispirms sabiedrības augstākajās aprindās. Francijā dekadences laikmetā to, bojājot veselību, dzēra pārtikusī vidusšķira – franču buržuāzija, turklāt abi dzimumi.
Pēcpusdienās pirms gaidāmajām vakariņām ļaudis pulcējās bulvāru kafejnīcās uz "zaļajām stundām", lai aperitīvā iedzertu glāzi absinta. Viņu vidū bija dzejnieks Bodlērs, Verlēns, Rembo. Tā skaitījās šika un samērā dārga izklaide. Absintu dzēra, atšķaidītu ar ūdeni, un tad tas iekrāsojās pienains.
XIX gadsimta beigās jau visos slāņos valdīja brīvība, brālība un absinta reibums. Pārmērīga un hroniska absinta lietošana izraisīja halucinācijas un noveda pie fiziska un garīga sabrukuma. Par problēmas cēloni uzskatīja vērmelēs esošo neirotoksīnu – ēterisko eļļu tujonu –, tomēr daudzi simptomi saistāmi arī ar alkohola zemo kvalitāti. Turklāt pārmērīga alkohola lietošana kavē tujona uzsūkšanos asinīs, savukārt nikotīns (un tolaik smēķēja tikpat daudz kā dzēra) tujona iedarbību pastiprina.
Taču Pernod uzņēmums plauka, un arī Francijas valdībai absints bija izdevīgs ienākumu avots, jo tas tika aplikts ar augstiem nodokļiem.
Vērmeles rūgtums
Absinta svarīgākā sastāvdaļa vērmele (Artemisia absinthium) ir sens ārstniecības augs, tautas medicīnā to izmantoja kuņģa un zarnu trakta darbības uzlabošanai. Juras reģionā gan Šveices, gan Francijas pusē ļoti labi aug gan vērmeles, gan citi garšaugi, visticamāk, tāpēc dzēriens izplatījās no turienes.
Absints bija īpaši rūgts un stiprs alkoholisks zāļu dzēriens, tīrā veidā to nemaz nevarēja iedzert. To šķaidīja ar ūdeni un saldināja ar cukuru. Šim nolūkam kafejnīcās uz galda bija nolikti ūdens trauki ar krāniem. Virs glāzēm tika uzliktas plakanas karotes, kurās bija cukura graudi. Absintu šķaidīja, pilinot cukuram virsū ūdeni, kas padarīja dzērienu pienainu, jo tā sastāvā esošā ēteriskā eļļa anetols šķīst alkoholā, bet tikpat kā nemaz nešķīst ūdenī. Tāpēc dzidrais dzēriens kļuva necaurspīdīgs. Starp citu, pats absints ir kristāldzidrs, zaļo krāsu tam piešķir pievienotie hlorofilu saturošie augi.
Absinta īpašie panākumi saistāmi ne tikai ar vērmeles, bet arī ar anīsa garšu. Turklāt to dzēra nevis vienatnē, bet kafejnīcās draugu lokā.
Viss beidzās XX gadsimta sākumā, kad aktīvo antiabsinta kampaņu, kurā uz vienu roku metās gan kristieši, gan vīndari, rezultātā daļā valstu (Francija, Šveice, Beļģija, ASV) absintu aizliedza. Absinta dzimtenē Valdetravērā to ražoja pagrīdē mazos daudzumos tikai "izredzētajiem". Daļa Zaļās fejas ražotāju bankrotēja, apņēmīgākie to ražoja un tirgoja Spānijā, Portugālē, kur absints netika aizliegts.
Absinta ražošanai un izplatībai no jauna ceļš tika atvērts 1998. gadā, tomēr jau iepriekš ES likumdošana bija noteikusi tujona daudzuma ierobežošanu rūgtajos alkoholiskajos dzērienos.