Pasaules nozīmīgākā – Kannu – kinofestivāla favorīte (daudzi kritiķi pat drosmīgi apgalvo – pirmais XXI gadsimta kinošedevrs) – Abdellatīfa Kešiša provokatīvā trīs stundas ilgā divu jaunu sieviešu jūtu drāma ar garo nosaukumu Zils ir vissiltākā krāsa. Adele I un II daļa – nu tiek demonstrēta arī uz Rīgas kinoteātru ekrāniem pat pirms plašas ekrāna dzīves filmas tapšanas dzimtenē Francijā.
Mūsu pilsētas centra galvenajā multipleksā to iepriekšējā nedēļas nogalē noskatījies 271 cilvēks. Filmas izplatītāji teic, ka visā Latvijā Adeli "vīkendā" redzējuši 750 skatītāju. Tas ir daudz vai maz filmai, kura a) ieguvusi lērumu balvu pasaules galvenajā kinoskatē, tātad to vajadzētu gribēties redzēt ikvienam, kas nopietni interesējas par kinomākslu, b) Francijas tunisiešu režisors, kā allaž savā daiļradē, skar tabuizētas, morāli kutelīgas un sabiedrības vairākuma parasti ignorētas "noklusējuma" zonas – šīs filmas gadījumā Eiropā tik karsto viendzimuma attiecību jautājumu –, Adele varētu patiesi dziļi skart un uzrunāt cilvēkus, kas saprot tādus jēdzienus kā līdzjūtība, "citādība", atstumtība, spēja sadzirdēt cita viedokli (un kurš gan sabiedrībā kaut reizi nav juties kā svešais, nepieņemtais?), c) visbeidzot, atmetot tēmu, kura, pieļauju, Latvijas ksenofobiskajā sabiedrībā drīzāk atgrūž nekā vilina, Kešiša drāma, kā atzīst daudzi redzējušie, nemaz nav par divu lesbiešu mīlu, bet "kaut kas" daudz, daudz vairāk – vispārcilvēcisks stāsts par divu cilvēku jūtu dzimšanu "no nekā" līdz šo jūtu sairšanai sešu gadu ilgumā, kad sadzīve, raksturi, sociālā nevienlīdzība paveic savu melno darbiņu.
Tātad – jautājums par daudz/maz skatītājiem filmai Adele vienlaikus ir jautājums arī par to, cik mūsu zemē vispār daudz/maz ir cilvēku, kas nopietni interesējas par kultūru tās viskvalitatīvākajās izpausmēs. Vai maz brīnums, ka latviešu autoru grāmatu tirāžas ir 500–2000 (un tas jau ir dikti pulka!) eksemplāru? Ka nopietnas teātra izrādes ir iedzītas sava veida geto – mazajos spēles laukumos, bet lielajās zālēs dārd komercproduktu ņirba? Ka intereses piesaistīšanai kādai vērtīgai mākslas izstādei ir jāiedarbina visi masu mediji, reklamējoties gluži kā veļas pulverim, – jo "tev ir jābūt visur", citādi tevis nav. Un ne katrs mākslinieks ir gatavs iet uz tādu "upuri", kādu izstādes Es nemiršu sakarā veica Ilmārs Blumbergs, patiešām būdams it visur. Bet viņam ir vecās, teātra skolas rūdījums. Tāda pati "par-sevi-atgādināšanas" intensitāte piemīt Jaunā teātra institūta darboņiem, tāpēc Homo Novus kļuva par notikumu, kuru pamanīja.
Lūk, šonedēļ startē starptautiskais īsfilmu kinofestivāls 2Annas, pasākums, kas no margināla "tusiņa" mēģina kļūt par saistošu jaunas kultūrpieredzes platformu. 2Annām šogad pagalam intriģējoša tēma – sieviete: avangardiste, mājsaimniece, prostitūta. Programmā – filmas no Kannām, Berlināles, Oskaru listes… Un, ja atgriežamies pie Adeles, – provēsim iekāpt cita čībās un saprast, kas tā par svešādo pasauli mums riņķī. Tikai saprotot citu, tu saproti sevi.