Visa Neretas iela viņu par Krustmāti sauca. (Bēniņos ir kaste ar platēm saglabājusies, tikai ārzemju, uz visām "Krustmāte" rakstīts virsū.) Tirgus sieva, bet vāca visas tās plates un grāmatas. Tie donkihoti un pūcesspieģeļi, un Straubergs, kas tagad pie manis stāv, – visi bija viņas. Un plates. Neviens jau viņai pār sētu tās nemeta, pati vāca un meklēja. Viņas Neretas ielas dzīvokļa pretējās durvīs tāda Monika dzīvoja. Ar vīru Linardiņu un dēlu Raimondiņu. Monikai negāja viegli ar to Linardiņu, nu, un tad Krustmāte savāca viņu pie sevis. Viņai tad piecdesmit seši bija, līdz apaļiem sešdesmit nemaz neaizvilka. Viendien visi bērni bija izdzīti pagalmā un spēlējās ap pumpi, turpat netālu, no garāžas izdzinis, savu zilo moskviču, Kārlīti, mazgāja Valentīns, "manu bērnu īstais tēvs", kā dzērumā mēdzis apgalvot Teodors, tēva tēvs. Tikmēr augšā no Krustmātes (un Linardiņa) atvērtā loga visu laiku uz riņķi Toma Džonsa Dilaila skanēja.
Šo tēva atmiņu epizodi atcerējos nevis tā vecā vīra dēļ, kurš tagad Rīgā uz visiem stūriem karājas, un nevis tikko redzētā Amerikāņu afēras/American Hustle saldskābā septiņdesmito popurija iespaidā, bet tūlīt pēc Alvja Hermaņa Tēvu noskatīšanās un otrreiz – pēc filmas Augusts. Osedžas zeme/August: Osage County. Pēc abiem pārdzīvojumiem manī vēl vairāk ir nostiprinājusies pārliecība, ka spožs dzīvesstāsts nav šī stāsta varoņa nopelns, bet gan tikai stāstnieka un reizēm arī publikas, ja tā pret stāstnieku kaut kādu apstākļu dēļ ir labvēlīgi noskaņota. Ir skaidrs, ka no kura katra "mazā cilvēka" dzīves labi stāsti nesanāktu un ka, pārlikti augstajā mākslā, izcili dramatizēti, kā to izdarījis vienā gadījumā Hermanis un otrā – Treisijs Letss, tie par pamācību vai transformējošu pieredzi noderētu tikai tiem, kas no mākslas sagaida kādu pamācību vai dzīvi transformējošu pieredzi.
Pārējā laikā tādi stāsti ir tikai interesantas trofejas pēc mākslinieka klejojumiem haosā ārpus savas pils, ar ko, atgriežoties pilī, izklaidēt tās iemītnieku šauro loku. Apkārt valdošais haoss te nav jāsaprot kā kaut kāda mizantropiska metafora, bet gan kā visīstākā realitāte, vienīgais jēlmateriāls, no kā veidot, vispatiesākās un vissāpīgākās mīlestības objekts, jo tikai no tā mēs smeļamies izejvielas visām pārējām mīlestībām. Tāpēc es visbiežāk esmu mākslinieka pusē (nevis publikas prasību pusē), jo viņa spēja šajā haosā pamanīt kaut ko vērtīgu (mākslas visnominālākā forma, kas, mazliet pacenošoties, ir pieejama katram) un tad prasme par to arī pastāstīt ir vienīgais veids, kā pasauli padarīt saprotamu un arī dzīvojamu gan sev pašam privāti, gan, cerams, vēl kādam. Tāpēc šīs slejas varonis ir mans tēvs, jo bez viņa stāsta par savu vecomammu gan Alma, gan es turpinātu būt divi no simttūkstošu pūļa, kas katru dienu šķērso lielo Stacijas laukuma krustojumu.