Super iespaidīgi un grandiozi – ar aizrautību tikko atklātās Venēcijas biennāles skatītāji raksturo Anzelma Kīfera svaigāko megaprojektu, šoreiz pašā spārnotā lauvas sirdī – Dodžu pilī. Zeltīto ceremoniju zāli no grīdas līdz griestiem sedz pārcilvēciska izmēra gleznas ar dubļu biezumu un konsistenci atgādinošām eļļas krāsām, vietām klātas ar svinu un zeltu. Kīfers ir pazīstams ar savām refleksijām par kara tēmu, rakāšanos Vācijas traumās un drupu estētikas izkopšanu līdz maniakāli gigantiskam līmenim.
Smagajā Dodžu pils zālē ir satikušies vecās Eiropas spēki – neticami liela pagātnes un šodienas nauda – savienojumā ar noslēpumaino interesi par tumšo un drūmo, kam klāt pielikti muti atpletušu tūristu pūļi. Instagramam un feisītim tuvākajos mēnešos ir garantēti selfiji ar netīri sakaltušām kleitām un cinkā lietu Svētā Marka sarkofāgu fonā. Bērnībā mazais altārzēns Anzelms sapņoja kļūt par pāvestu, viņa spēja iespaidot cilvēku masas liecina, ka šī ideja it nemaz nav bijusi muļķīga, bet, sapratis, ka vācietim kļūt par pāvestu ir bezcerīgi, Kīfers ierakās citos darbos.
Ja līdz lauvas sirdij nesanāk aizkuģot vai arī pompozi ekstravagantie darbi jūs vēl nav nogāzuši no kājām, der apmeklēt Parīzi – tur patlaban vismaz divās vietās skatāmas līdzīgas Kīfera instalācijas. Piepilsētā esošā Tadeuša Ropaka galerija, kas iekārtota pārveidotā fabrikā, piedāvā darbus, kuru iedabūšanai kadrā ir jāatkāpjas par metriem divdesmit. Arī šeit redzami dubļu lauki, kuros iemīcītas notašķītas drēbes un, vietām apzināti atlipušas, raustās zelta lapiņas. Lielais darbu kopums ar izkaltušu pļavu laukiem un tādām kā padomju laika mājām bezmaz dabiskā izmērā, izsmērē skatītāju pa sienām un liek pārvērsties par putekli, līdzīgi kā Venēcijā, bet, ja skatītājs vēl nav nokautēts un spēj kustēties, tad Panteonā redzamais jūs noteikti izslēgs.
Būvēts kā tēvijas slavas templis, Panteons izrāda teikām apvītās uzvaras kaujas, kur, šķēpiem un cirvjiem zibot, tika kaldināts nācijas lepnums. Zem kājām apglabāto dižgaru kauli vietai piešķir īpaši svētsvinīgu noskaņu, un tieši šeit var sastapties ar pašām lielākajām Kīfera gleznām. Divdesmit metru atkāpjoties un atgāžot galvu, redzam dubļiem šļakstītas un apkaltušas drēbes, acīm paveras kilometriem tāla melnas zemes ainava, pa kuru nesen gājis karapulks. Veroties melnajās debesīs, redzama tāda kā karte ar ceļiem un apdzīvotām vietām, līdzīga tai, ko ik vakaru atvaļināts pulkvedis kara sakarā komentē TV ziņās. Atšķirībā no šīsdienas jaunumiem gleznotajās kartēs nav bultu ar jaunākajām karaspēku kustībām. Visi ir aizgājuši, pazuduši, un palikuši tikai melni stublāji. Ak jā, un no zemes ārā spraucas sarkanas magones. Dažviet Panteonā novietotajās istabas lieluma vitrīnās redzam māju vai baznīcu drupas. Raugoties uz to šobrīd, man jādomā, ka ikkatrs mākslas darbs, kas tiks radīts šodien un pārskatāmā nākotnē, neatkarīgi no žanra un stila tiks skatīts kara kontekstā. Izturīgākie Venēcijā vēl var apmeklēt grandiozas asiņu un gaļas dzīres Aniša Kapūra piedāvājumā, bet tie, kurus par pāvestu nekļuvušais ir piespiedis pie zemes, var mēģināt atdzīvināt sevi, vērojot Fuko svārsta šūpošanos. Zeme joprojām griežas.