Nedēļa, kad tika svinēta Lidijas Lasmanes-Doroņinas 90. dzimšanas diena, iezīmējās ne tikai ar iedvesmojošām cienījamās jubilāres intervijām un jaunpieteikušos brīvprātīgo lustrētāju gozēšanos viņas mūža gaismā, bet arī cerību uz lielāku sabiedrības interesi par padomju laika disidentu – apbrīnojamu personību – dzīves un cīņu stāstiem. Kāda ir to vieta grāmatnīcās un bibliotēkās, plašsaziņas līdzekļos un galu galā – sabiedrības uzmanības lokā? Loģika, kas seko Latvijas kā neatkarīgas, pēc tam okupētas un atkal neatkarību atguvušas valsts vēsturei, saka priekšā, ka tai vajadzētu būt ievērojamai. Vēl vairāk – ka cilvēki, kuri nesadarbojās ar padomju varu, cīnījās par brīvību un tāpēc ir cietuši, varētu būt nāciju vienojoša mīta galvenie varoņi, kurus pazīst gan jauns, gan vecs, dzimis un naturalizējies pilsonis, vārdu sakot, visi.
Tikmēr acs liecina, ka tā gluži nav, un īsti nezina, kur griezties. Nav runas par referātiem, kas nolasīti konferencēs un apkopoti rakstu krājumos, bet interesentam, par kādu uzskatāms arī šīs replikas autors, saprotamiem, kvalitatīviem, vienkāršiem un uzticamiem tekstiem. Informācija jāmeklē apšaubāmu interneta vietņu dzīlēs un grāmatnīcu apakšējos plauktos, kur drūzmējas milzīgs skaits autobiogrāfiju, publicistisku sacerējumu un nomaļas beletristikas, visbiežāk slikti dizainētas un bez sakarīgiem priekš- vai pēcvārdiem. Materiāli par pretošanās kustību tur tīri labi sadzīvo ar reformkomunistu, valsts un sabiedrisko darbinieku, atmodas laika gaišo spēku memuāriem. Tajos plauktos varbūt atradīsim vienīgo Lasmanes-Doroņinas biogrāfiju (Baiba Šāberte Brīvības cena. Lidijas Lasmanes-Doroņinas ticība, cerība un mīlestība, Jumava, 2013), kas diemžēl cieš no publicistiska patosa, haotiskas struktūras un korektu atsauču trūkuma.
Šīs pašas nelaimes piemeklējušas arī romāna 20. gadsimta latvietis Gunārs Astra autoru Māri Ruku (apgāds Antava, izdošanas gads nav norādīts (!)). Nepilnvērtīgās redakcijas dēļ grūti izsekot faktiem un pat personu gaitām unikālo atmiņu krājumā Gaismas akcija 1969–1989 (sastādītājs Paulis Kļaviņš, Drukātava, 2012). Bet, kā saka, kamēr labāku nav… Uz citu autoru fona ievērojami izceļas cīnītāja un sabiedriskā darbiniece Helēna Celmiņa, kura ir apveltīta arī ar stāstnieces talantu. Viņas atmiņu tetraloģijas (Sievietes PSRS cietumos, Kā plika pa nātrām, Tuvumā un tālumā, Sirdsapziņas cietumnieks. Viktors Kalniņš) pirmās daļas gan publicētas pasen un tāpēc būtu izdodamas jaunā, varbūt papildinātā redakcijā. Disidentiem, kuri paši vairs nevar vai nemāk par sevi pastāstīt, ar vēsturnieku un literātu interesi nav veicies galīgi nemaz. Kamēr tā nav izpaudusies lasāmā formā, Satversmes preambulā ierakstītais, ka "Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem…", izklausās pēc hipotēzes, kam vēl nepieciešami zinātniski pierādījumi, savukārt "…godina savus brīvības cīnītājus…" – pēc frāzes, kas varbūt piepildīsies kaut kad nākotnē.