Līdzīgi citiem ievērojamiem modernitātes teorētiķiem, piemēram, Valteram Benjaminam un Teodoram V. Adorno, kurus šogad iesaku pārlasīt, Lefevrs aizstāv materiālistisku pieeju vēsturei: pilsēta producē un reproducē cilvēkus, tā ir vēstures darbs, ja ar vēsturi saprot to, kā noteikti ļaudis un grupas īsteno mākslas darbu noteiktos vēsturiskos apstākļos. Der piebilst, ka kultūras galvaspilsētas radītājiem – māksliniekiem, organizatoriem, pasākumu apmeklētājiem un arī augstām amatpersonām, ar kurām mums pēdējā laikā veicas reti, – ir gudri un radoši jādomā, jo pārvērst Rīgu nav viegli. Kāpēc nav viegli? Var jau atkal vainot ērti bezpersonisko ekonomikas krīzi, bet šaubos, ka tā ir apmierinoša atbilde. Runa ir par apli, kas nebeidz griezties: cilvēki veido pilsētu, pilsēta veido cilvēkus.
Pievēršot uzmanību vēsturiskajiem apstākļiem, atklājas būtiski, visiem labi zināmi trūkumi: Latvijas Nacionālais mākslas muzejs ir dziļā remontā, Laikmetīgā mākslas muzeja, tāpat kā mūsdienīgas koncertzāles, joprojām nav. Un, zinot, cik lēni te notiek lietas, diezin vai tik drīz būs. Tiesa, kultūras galvaspilsētai, ja tā funkcionēs pietiekami intensīvi, vajadzētu mainīt Rīgu (un Latviju) vismaz tik daudz, lai rastos lielāks pieprasījums – un no atšķirīgu cilvēku vidus – pēc jauna muzeja un koncertzāles. Minētie trūkumi rada bažas par pilntiesīgu Rīgas piederību Eiropas kultūras vērtībām, bet attieksmes maiņa pēc tam, kad karnevāls būs galā, varbūt rosinātu šeit uzkavēties. Reiz intervijā ar kādu beļģu dzejnieku lasīju, ka Antverpenē pēc 2004. gada, kad tā bija Pasaules grāmatu galvaspilsēta, radās vairāk rakstnieku, jauna poētiskā kultūra. Vai varam cerēt uz līdzīgām pārmaiņām mūsu domāšanā, vidē un cilvēku savstarpējās attiecībās? Cerams, ka Diāna Čivle ar komandu šo jautājumu ir rūpīgi pārdomājusi.
Lefevrs pielīdzina pilsētu valodai – arī mākslas darbu taču lasa –, ko indivīdi un grupas saņem un modificē. Pilsētas kā valodas bagātība vai nabadzība atkarīga no tās veidotājiem (vārds "lietotājs" šajā gadījumā, šķiet, norādītu uz kaut ko pārāk pasīvu). Rīgu saņemam un mainām kā vietu, kur nav Laikmetīgās mākslas muzeja, un tāpēc tās valoda ir nedaudz vecmodīga. Potenciālo ārvalstu viesu skatījumā šeit vairāk runā Doma laukums, jūgendstils un dzintars. Var jau piekrist domai – jāizceļ tas, ar ko Latvija ir savdabīga uz citu valstu fona, it īpaši pieticīgajos finansiālajos apstākļos. Lefevrs apgalvo, ka pilsēta raksta un apzīmē, tātad arī sakārto un izvirza noteikumus. Bet kā to visu interpretēt? Līdzās Laikmetīgās mākslas muzeja un koncertzāles neesamībai kā medijos neizceltu problēmu vēlos minēt to, ka latviešu valodā ir maz pētījumu, kas no antropoloģijas, filosofijas, socioloģijas un kultūras teorijas pozīcijām analizētu pilsētas specifiku. Un arī mūsdienu Rīgas fenomenus. Dižais "veiksmes stāsts" nav novedis pie iniciatīvas atbalstīt zinātnieku un tulkotāju darbu šajā virzienā. Piemēram, 8. septembrī notiks karnevāla gājiens Gribu iet uz bibliotēku, lai atmodinātu Stikla kalnā dusošo Saulcerīti. Teorija palīdzētu saprast šī notikuma struktūru.