Ceļā centos izvairīties no lielajām šosejām, tad jau labāk izmetu lieku līkumu. Pa dienu vēl bija saulains un silts, bet naktīs jau kļuva vēss. Nakšņoju, kur nu pagadījās, – teltī ceļmalas krūmos, pie draugiem vai sarunātās naktsmājās. Pēc piecām dienām biju galā, un, lai gan pašam tas šķita pārsteidzoši ātri, iešanas pieredze galvenokārt pārsteidza tieši ar savu absolūti nemūsdienīgo tempu. Ejot kilometru pēc kilometra, ieejot apdzīvotās vietās vai no tām izejot, šķita, ka pamazām vien nonāku kaut kādā citā no tagadnes laika skrējiena atšķirīgā ritmā. Tas arī bija mana gājiena mērķis, jo biju sācis rakstīt vēsturisku romānu. Tajā pašā gadalaikā, bet pirms 97 gadiem līdzīgi pa šiem ceļiem prom no Rīgas un tās apkaimes devās daudzi latvieši. Kuru katru dienu Rīgā varēja iebrukt vācu karaspēks, un bēgļi vai nu iešus, vai braukšus meklēja patvērumu vispirms Valkā, pēcāk arī Pēterburgā vai vēl kur tālāk uz austrumiem. Nepagāja ne trīsdesmit gadu, un atkal jau daudziem bija jāpošas ceļā – tikai šoreiz jau uz pretējo debespusi –, un tā izveidojās parādība, ko vēl arvien dēvējam par trimdu.
Soļojot Valkas virzienā, man nenāca ne prātā, ka tikai pēc pusgada ļaudis domās vai skaļi pārcilās jautājumus, kas, visticamāk, nodarbināja arī mūsu priekštečus Pirmā vai Otrā pasaules kara laikā. Pienākot arvien uztraucošākām ziņām no Ukrainas un Krimas, šķiet, ikvienam kaut cik ar iztēli apveltītam cilvēkam ir bijis jāaizdomājas, kā viņš vai viņa rīkotos līdzīgā situācijā. Dīvānos un sociālajos tīklos sēdoši patriotiski cīnītāji iekarst strīdos ar bēgšanas stratēģiju teorētiķiem par to, kādiem būtu jābūt Latvijas bruņotajiem spēkiem un kas tiem ārējas (vai ārēji "iekšējas") agresijas brīdī būtu jādara. Viedokļu ir, iespējams, pat vairāk nekā mūsu armijā kareivju.
"Mašīnā iekšā, un nekavējoties cauri Lietuvai un Polijai uz rietumiem," spriež vieni.
"Nekādā gadījumā! Pirmā noteikti tiks aiztaisīta sauszemes robeža," iebilst otri.
"Ir jābrauc cauri Baltkrievijai," fantazē trešie.
"Tikai laiva! Jātur gatavībā laiva," zina ceturtie, piemirsuši, kā laivošana beidzās daudziem Zviedrijā nobraukušiem leģionāriem.
"Ir jānodrošinās ar konservu un citām rezervēm," piektie ir praktiski.
"Nekādā gadījumā nedrīkst palikt pilsētās," māca sestie.
"Jāiet mežos!" tvitero septītie.
"Jo katram kārtīgam latvietim taču aiz pakša ir aizbāzts "šmeisers"," kaut kad sen bērnībā dzirdētu teicienu atceras astotie, pat ja to "šmeiseru" tā arī nekad nav atraduši.
"Mēs esam Eiropas Savienībā un NATO," svēti tic devītie, lai gan atceras vecvecāku vai vecāku stāstus par amerikāņu gaidīšanu pēc Otrā pasaules kara.
"Es nezinu, kā rīkotos," atzīst desmitie, un viņiem varbūt ir visvairāk taisnības. Lai cik arī katram savs iztēlotais kaujas vai izdzīvošanas plāns varbūt liktos jēdzīgs, krietns vai ticams, visi kopā ņemti, tie atspoguļo vienīgi cilvēcīgu neziņu iepretī nekontrolējamam haosam. Jo vai gan ir iespējams cilvēcīgs un saprātīgs veids, kā pretoties kādam, kura paša cilvēcīgums un saprātīgums nenonāk ne mazākajā pretrunā ar ideju, ka būtu jādodas un barā ar akmeņiem un nūjām jāsit pa galvu citiem cilvēkiem – vienalga, vai tie būtu kādas noteiktas teritorijas apdzīvotāji vai pat tikai nepieņemamu uzskatu paudēji internetā. Gribētos taču ticēt, ka vienīgais cilvēcīgākais pretošanās veids šādā situācijā nav aizmirst, ka esi cilvēks.