Jā, es secinu, nu nemaz nav slikti! Cilvēki ir glīti ģērbušies, māk uzvesties, labā garastāvoklī. Kad sēdi un grozies, domas aizklīst divdesmit piecus gadus senā pagātnē – laikā, pēc kura man personīgi nekādas nostalģijas nav.
Ja kāds saka – viņam ir, es secinu, ka nabags cieš no amnēzijas. 1994. gadā teātra balvu pasniegšana izskatījās pavisam citādi – cilvēkiem pat lāga izejamo drēbju nebija, balle vairāk līdzinājās karnevālam. Katrs stiloja, kā mācēja, jo stils ir nabagu valūta. Turklāt liela daļa viesu bija krietni ierāvuši jau pirms sākuma. Protams, zināma dekadence, māksliniecisks dusmīgums ir gājis mazumā – to, ka tāds eksistēja, atgādina tolaik apbalvoto izrāžu nosaukumi: Hermaņa pirmā Marķīze de Sada, Daugavpils Velni, feministiskā Rutes grāmata… Viss cits ir noticis tikai uz labu. Aktieri, kuri toreiz līdz Rīgai bija izrāvušies no gluži zvērīgiem apstākļiem Daugavpilī, tagad ir cienījami kungi un dāmas labos uzvalkos un kleitās.
Pavērsiens Spēlmaņu nakts modē notika, man šķiet, pēc pirmā veikala Zara atvēršanas 2004. gadā – radošā sabiedrība, lai gan vienmēr kāvusies ar trūkumu, varēja sākt vismaz izskatīties patīkami buržuāziski. Nu un tagad – ko nu vairs, pēc uzvalka aktieri no investora nevar atšķirt! Arī runas pieklājīgas – piemēram, par teātra izrādi kā dāvanu valstij, kas Latvijas 75 gadu jubilejā nevienam pat nebūtu ienācis prātā. Tolaik, kad valsts vēl bija tikko atjaunota, ar mākslu nodarbojās mākslas dēļ, jo nekāda cita iemesla jau nebija.
Sabiedrība ir sasniegusi attīstīta patēriņa fāzi, un māksla turas tai līdzi. Teātra izrādes un filmas, ko augstu vērtē kritiķi, pārspēj arī kases rekordus. Ekstra ieguldījumi atmaksājas. Par aktrišu tērpiem Spēlmaņu nakts ceremonijā ziņo visi informācijas līdzekļi jau nākamajā dienā. Tomēr reizēm es vēl saminstinos, kad ieraugu sevišķi dīvainus mākslas un patēriņa salikumus: piemēram, kad lasu dzeltenajā presē (braucot 5. tramvajā, kādai kundzei pār plecu, protams), ka sieviešu žurnālu imperatore sarīkojusi sev piederošā viesnīcā labdarības vakariņas ar patriotiskas filmas aktieriem… ne jau viesu, bet oficiantu lomās! Zināms, arī Laima Vaikule kādreiz ir uzstājusies krogā, bet viņa tur vismaz dziedāja!
Vai varat iztēloties Lilitu Ozoliņu un Eduardu Pāvulu par oficiantiem pēc Ilgā ceļa kāpās pirmizrādes? Izrādās, kādam šāda fantāzija nebūt neliktos perversa. Aktieriem tur nav ko pārmest – viņi ir ziķeri, lietas labā ne to vien notēlos. Bet es mēģinu sevi iedomāties restorānā, kurā apkalpo filmu zvaigznes (kā gan es tur būtu varējis nokļūt?). Vai es skaņi uzsauktu: "Atnesiet zivi!" vai mulsi nočukstētu: "Apsēdieties, lūdzu, māksliniek, es to zivi pats atnesīšu!"?
Jā!