Aprīlis ir kā ziemai uzticīga sieviete, kura uz gadalaiku pārejas atļaujas iet lēnāk, nekā pieklātos. Tomēr pelēkos akvareļus ar katru nākamo rītu pārkrāso plaukšana, līdz neizteiksmīgā un aukstuma nogurdinātā ainava ir kā bērna miesa, kur caur melnzemi kā ādu izlauzušies zaļganie zāles stiebri atgādina vējbakas, kuras mātes roka nokrāsojusi ar "zeļonku". Pirms maija mierinājuma, kad pilsētas pārpildīs āra terases un cilvēkus pametīs aukstums, vēl jāiztur pēdējā pacietības pārbaude.
Jāatzīstas, ka mani pārlieku ilgstošs siltums nekad nav iepriecinājis. Pavasara šķebinošajā krāsu un smaržu kokteilī mani bieži pārņem dīvainas skumjas, kuras nomierināt spēj vienīgi krusa pirms pirmā pērkona negaisa. Dažiem cilvēkiem ir lemts uz mūžu iemīlēties zaļā koka lapā, kura ir piebirusi ar krusu, un tveicē, kas mazliet smaržo pēc ziemas. Tāpat kā valstīm un zemēm ir savi raksturīgie laikapstākļi un klimata zona, tāpat ir pilsētas, kuras piestāv noteiktiem laikapstākļiem un dabas stihijām.
Tāpat kā Prāgai piestāv tās ķiršu dārzi un jūnija zeltaino putekļu tveice, tā Viļņai piestāv pirmais pērkona negaiss. Kā tornado medniekam man ir gluži vai stihiska iekšējā nepieciešamība pirmā negaisa laikā obligāti būt Viļņā vai vismaz to pirmo reizi pavasarī piedzīvot tieši tur. Atceros, kā pirms vairākiem gadiem, nedēļu dzīvojot Viļņā un katru dienu skatoties Oskara Koršunova izrādes (OKT teātra piecpadsmit gadu jubilejā notika visu izrāžu skate nedēļas garumā), liku žāvēties veļu uz balkona un piesēdu palasīt Beketa lugu.
Brīdī, kad atvēru grāmatu, pār baroka pilsētu nomācās tumši mākoņi, radot nakts iespaidu, pusi no izkārtajām drēbēm negants vējš aiznesa uz vietējo pagalmu, glābdama vēl uz striķa palikušo veļu, zobos turēdama Beketu un no pēkšņās stihijas spēka nosvīdusi aukstiem sviedriem, nevis metos glābties istabā, bet, stihijas sastindzināta, paliku stāvam uz balkona, kamēr pār mani nogāzās balta krusas siena. Neko satricinošāku turpmākajos savos pavasaros vairs neesmu piedzīvojusi.
Nākamajā dienā, skatoties Oskara Koršunova Beketa lugas iestudējumu, negaiss virs teātra ēkas uznāca izrādes fināla laikā. Tās vienīgais aktieris, atstādams skatītājus pagalam skumjus, pameta skatuvi, uzmanīgi pievērdams aiz sevis melnus aizkarus. Pēc tam skatītāji vēl ilgi palika zālē. Kad es paraudzījos apkārt, pamanīju, ka daudzi raud. Kā glābdamās no sūces acīs, meklēju salvetes, tad sajutu kādu roku sev uz pleca ar salveti pirkstos. Klusi nomurminājusi "Ačiū!", ieskatījos sievietei acīs. Uz mirkli iestājās klusums, bija dzirdama tikai krusa un dārdošs negaiss, kas plosīja baroka debesis. Tad mēs ar sievieti, izsusinājušas acis un turpinot skatīties viena uz otru, sākām smieties.
Mūsu saules pinumu no smaguma atbrīvoja kāda neizstāstāma un dīvaina sajūta. It kā negaiss, kurš izrādes laikā bija kā ar veseri dauzījis Viļņas padebešus, patiesībā bija noticis mūsos iekšā. It kā mūsos iekšā, kaut kur ļoti dziļi, būtu vēl viena pilsēta, uz kuru, līdzīgi kā Beketa lugā Krapa pēdējais ieraksts/Krapp’s Last Tape, mēs visu mūžu rakstām kādu ļoti garu un svarīgu vēstuli. Un, kad atmiņa to mums vairākkārt ir sūtījusi atpakaļ, uz aploksnes ar brīdinoši sarkanu tinti norādot, ka adresāts šeit vairs nedzīvo, mēs atskārstam, ka pilsēta, uz kuru esam mēģinājuši nosūtīt vēstuli, esam mēs paši. Un mūsos visos ik pa laikam cieš klusums. Vai kā savā dzejolī sacījis dzejnieks Edvīns Raups: "Es ciešu tevi no sirds."