Bez-palīdzība

Vai bankovskiem šodien ir reitings?

Swedbank reklāmrakts.

Kurš ir "mēs"? Autors te runā laikam par sevi, kurš kļūst čīkstīgs un bezpalīdzīgs. Pats snobiskais četracis diez vai šīs grāmatiņas lasa, tāpat kā psihiski slimais un čīkstīgais "visi zog!" Latvijas 60-and-somethings... Šīs pašpalīdzības grāmatas pamatā lasa amerikāņi un nekļūst ne bezpalīdzīgāki, ne arī čīkstīgāki. Un vēl jo vairāk, daudziem tās ir palīdzējušas, piemēram pameklējiet internetā kā un kāpēc savu biznesu uzsāka Banana Republic īpašnieki.

Var jau saprast KD redaktores un var saprast blogotājus. Nemiers posta, miers baro. Jā , es par to pašu, par tiem vēsturiskajiem romāniem un par tiem ekspertiem. Es joprojām esmu pārliecībā,ka mūsu literārajā vidē vienkārši akūti būtu nepieciešama diskusija par to, kas ir vēsturiskais romāns, stāsts. Par to - kādas ir līdz šim uzrakstito vēsturisko romānu, stāstu vērtības - uzvaras un zaudējumi jeb izgāšanās. Tikpat svarīgas būtu diskusijas par mūsu latviesu vēstures atspoguļojumu literatūrā. Bet ak vai ... to varbūt gribu es, varbūt vēl kāds, bet pašiem rakstoņiem , ka tik saņemt naudu un ka tik izdot , jo ...sistēma jau ir atstrādāta. Savējie sapratīs, par pārējiem maza bēda. No sirds iesaku februāra numuru Rīgas Laikā - konkrēti rakstu - Rodžers Skrūtons Blefa kultūra. Lasot man bija dīvaina sajūta, vai tikai tas nav kāds par ārzemnieku nomaskējies latvietis. Tāda sajūta, ka viņš perfekti raksturo kas un kā notiek Latvijas kultūras dzīvē. Teiksim 52.lpp. citāts -Tā radās noslēgts kritiķu un bīdītāju loks, kuri veido mūsu oficiālo un pusoficiālo kultūras institūciju mugurkaulu. Viņi tirgojas ...

Izskatās, ka nelaime tā, ka autors lasījis juceklīgi. Vispirms grāmata par naglas sišanu (nezinot, kādam nolūkam nagla jāsit), tad par "aizsardzību" no atombumbas krievu izpratnē bez paskaidrojuma, ka tā neko nedos (Nāk prātā stāsts par cilvēku, kurš izglītojies, lasot enciklopēdiju). Pēc tam jau vēlāk, pieņemoties prātā, uzdūries ziņai, ka pasaulē esot ļoti daudz, vismaz 45 000 grāmatu ar praktiskiem padomiem un kļuvis „bez-palīdzīgs". Ko lai dara - izlieto ūdeni nevar sasmelt. Varbūt situācija būtu veidojusies labāka, ja bērnībā lasīto grāmatu starpā būtu atgadījies kaut kas patiešām praktisks, kaut kas tāds, kas skaidro ne tikai līdzekli, bet uzstāda arī mērķi. Nu kaut vai vēl Neatkarīgās Latvijas laikā izdotā grāmatiņa "Zēnu rokdarbi pamatskolā" vai kāds "Mazpulka" numurs. Tad vēlāk, nākot vīra gados, nerastos arī problēmas, lasot kaut vai dārzkopības vai datormodernizācijas rokasgrāmatas un zināšanas liekot lietā. Neapgalvoju, ka šī minētā grāmata un žurnāls būtu paši labākie. Tie vienkārši ir pirmie, kuri ātrumā iešāvās prātā, lai ilustrētu domu.

Par praktiskajām grāmatām - vispār es pēc daudziem gadiem tomēr, ieskatoties praktiskajā rokasgrāmatā gan foršus gurķus iesālīju, gan atcerējos kādu tamborēšanas musturu. Par Koelju - nu kur gan Paolo Koelju ar savām pavieglajām grāmatelēm var stāvēt blakus mūsdienu latviešu literatūras gigantiem! No latviešiem 20 gadu laikā neesmu izlasījusi neko, no Koelju - ļoti patika gan "Alķīmiķis', gan "Zahira", gan "Portobello ragana". Labāk cāļa zupa nekā latviešu vīzdegunīgo rakstnieku garadarbi.

Markušas grāmata bija tiešām laba. Lasīju neskaitāmas reizes, pārsvarā, ēdot, pie galda.

Skolas laikā Žila Verna grāmatas un "Vīriešiem līdz 16 gadiem" arī bija manu grāvēju sarakstā. 16 gadi likās tik nopietns, nesasniedzams vecums. Starp citu, vai grāmata nav manīta kādā Rīgās antikvariātā? Labprāt nopirktu un novietotu "relikviju" plauktā blakus nodeldētām Ērika Kleptona kasetēm.