Bijām tam gatavi

Ja Kultūras ministrijas valsts sekretāres Daces Vilsones vadītā komisija būtu izvēlējusies citu kandidātu, nevis Juri Žagaru, tai nāktos krietni pasvīst, skaidrojot, ar ko šis cilvēks ir labāks par Jura Žagara un Viestura Kairiša tandēmu, kaut Viesturs Kairišs konkursā nemaz nepiedalījās, tikai ļāva sevi izmantot par argumentu konkurences cīņā. Jura Žagara šķietami neuzkrītošā publicitāte, viņam vispirms LTV raidījumā Viens pret vienu pārstāvot neapmierināto aktieru viedokli, vēlāk uz šīs intervijas bāzes pakāpeniski nostiprināja mediju auditorijas apziņā sajūtu, ka Juris Žagars ir vienīgais vērā ņemamais kandidāts (jo citi tā arī palika anonīmi).

Šis ir gadījums, kad taktika tiešām ir atmaksājusies. Man nav pamata apšaubīt, ka komisija strādāja ļoti rūpīgi un neļāvās Jura Žagara harismai, bet vētīja viņa priekšlikumu nozīmīgumu. Taču līdz ar to ir iemīta taciņa, rādot ceļu pretendentiem citu amatu konkursos – ne vien iesniegt dokumentus, bet par to informēt sabiedrību. Latvijas Radio raidījuma Pēcpusdiena vadītāja Arta Skuja, sarunājoties pa tālruni ar šo rindu autoru, ēterā izteica frāzi "droši vien vienīgais iespējamais risinājums", tādējādi apstiprinot sajūtu, ka sabiedrības apziņā šī izvēle jau ir nosēdusies.

Pašlaik, kamēr nav redzēti Dailes teātra jubilejas sezonas plāni (vecajos bija divi Dž. Dž. Džilindžera iestudējumi), ir pāragri spriest, kā dabā izskatīsies Jura Žagara piesauktais balanss starp mākslu un kases ieņēmumiem, taču zīmīgs liekas viņa lēmums uzlikt daļu atbildības par finanšu rādītājiem arī Viesturam Kairišam kā radošajam direktoram, tādējādi jau iepriekš piezemējot, iespējams, ļoti radikālus mākslinieciskos meklējumus, kas nespētu pulcēt konkrētu skatītāju skaitu. Dž. Dž. Džilindžera kā mākslinieciskā vadītāja retorikā jau faktiski arī bija ietverts šis balanss, tikai viņš neapdomīgi izteicās pārāk klaji un atzina, ka daži iestudējumi top tikai tāpēc, ka teātrim vajag naudu.

Vēl interesantu pamatojuma maiņu piedzīvojis arguments, ka Dailes teātra Lielā zāle ir par lielu. Jaunā Jura Žagara atskaņotā versija ir acīmredzot realitātē sakņota, bet teātrim komplimentārāka – proti, nevis nav iespējams gandrīz tūkstoš vietu piepildīt, bet cilvēki negrib sēdēt tālu un izpērk tuvākās vietas, bet ne zāles aizmuguri. Vienlaikus Juris Žagars atzīst, ka zāles piepildīšanas ideja nevar būt teātra attīstības koncepcijas pamatā.

Pat cilvēki, kuri par Juri Žagaru izsakās atturīgi, atzīst, ka viņam piemīt prasme nokomplektēt lielisku komandu savu ideju īstenošanai. Gribas novēlēt viņa popularitāti veiksmīgi izmantot, piesaistot mecenātus. Tiek solīts, ka neapstāsies arī Cēsu Mākslas festivāls, kura veidošanā tikšot iesaistīti jauni spēki. Pirmo Dailes teātra jaunā direktora izteikumu pragmatiskais tonis liecina, ka viņš, ja tā var teikt, necentīsies sevi pierādīt, uzreiz rāpjoties Everestā, bet sāks ar Žagarkalnu. Kas nemaz nav slikti.