Blīvais kalendārs

Neviens gudrs un sevi cienījošs cilvēks par mūziku neraksta, ja negrib padevīgi kalpot zilajam un ebreju grupējumam. Tā tas ir.

Silabriedis varbūtr ir vēl lielāks kauna Latvijas kritikā nekā lūsiņa

Jā, protams, viss beigās atduras pret, cik paši esam muļķi un vainīgi, ka tādu valdīšanu un kārtību esam "atbalstījuši". Tomēr diez vai sauklis "atlaist Saeimu" reāli līdzēs. Jautājums pirmām kārtām ir par gribēšanu vai negribēšanu pašiem beidzot atbildīgi ievēlēt varu kaut esošās trūkumu sistēmas ievaros. Ja kā līdz šim balstīsimies priekšstatā - mana māja malā, kas nav noķerts, nav zaglis utt. - domājot,. ka nevis katram pašam ir jāmēģina pildīt Kanta kategoriskais imperatīvs, lai tikai pēc tam to varam prasīt no pašu varas, bet gan paši varam savā ikdienas sadzīvē "zagt", bet varai jābūt godīgai - tad arī nekas nemainīsimies. No kurienes Latvijā un it īpaši latviešos šis mūžīgais padevīga, zaglīga verga sindroms???????

Tātad valstī mēs dzīvojam, kurā daudz kas pietrūkst. Arī kvalitatīvas prese. Latvijā, piem., nav tādu centriski kreisu izdevumu kā The New York Times (aboslūtais līderis saņemto Puliceru ziņā) un The Guardian un līdz ar to Latvijā arī nav šī skata uz ekonomiku, politiku, sabiedrību un arī kultūru. Paši kultūras ļaudis ir vainīgi, ka tāda izdevuma nav. Ja kāds dibinātu akciju sabiedrību centriski kreisas mēdiju grupas izveidi Latvijā, es labprāt tādas akcijas pirktu. Kultūras ļaudis arī nepiedalījās īstas sociāldemokrātu partijas dibināšanā, ko pirms kādiem 5 gadiem mēģināja izdarīt komponists un ekonomists A. Strazds. Tāpēc paši vien esam vainīgi, ka Latvijā valda zvēru likumi. Un ja Lūsiņa sēž savā vieta, tad tāpēc, ka viņai nav konkurences. Bet par konkurentiem ir jāizaug un tas ir darbs gadiem, arī bez algas. Kā savu PR būvē modes bloggeri. Kā pie darba nākas tikt biznesā, kur jāiziet praktikanta (interna) gadi, par kuriem neviens nemaksā vai maksā smieklīgi. Visur katrs sākums ir grūts. Sociāldemokrātiskās labklājības valstīs ir vieglāk, jo tur ir atbalsts un tādēļ tur ir arī vairāk sevi pierādījušu talantu. Tādas aziātiskās zemēs, kā Latvija, tas ir grūtāk. Bet paši jau vien ievēlējām labēju valdību un izveidojām šādu sabiedrisko iekārtu. Tad nu novēlu visiem izbaudīt savas izvēles sekas un padomāt tad, kad būs nākošās vēlēšanas vai referendumi. Starp citu, arī tagad Latvija.lv var parakstīties par šīs Saeimas atlaišanu.

Jā, protams, uz brīvprātības pamatiem (par savim personiskajiem līdzekļiem) gan Diena, gan Saule, Satori un vairāki citi portāli ņems pretī labu, analītisku kultūrkritikas rakstu. Bet vai tad, piemēram, mūzikas kritikai jābūt tikai aprakstoņa personiskās dzīves ieguldījumam? Problēma taču tajā, ka mediji Latvijā šodien vispār ir atteikušies akceptēt domu, ka kvalitatīva mākslas un kultūras kritika maksā naudu. Ja ir regulāra mēnešalga - ir pamats prasīt un saņemt darba rezultātu, kas nodrošina domu apmaiņas aktualizāciju sabiedrībā par norisēm mākslā un mūzikā. Bet tā taču nav - vien Inese kā vientuļš, sen nodzīts darba zirgs, vēl kāds pusotrs cilvēks, kuri knapi velk profesionālo dzīvi par grašiem..... Tāda ir realitāte. Un tad, piemēram, nāk ar skaļu balsi tāda Mazvērsīte tukši kliegdama - kur tad ir tie kritiķi. It kā sevi pozicionē par ļoti domājošo cilvēku, bet laikam aiz saviem personiskajiem kompleksiem nerunā par to konstruktīvā kopsakarību apjēgsmē..... Arī realitāte Latvijas kultūrvidē!

potenciāli cerīgiem aprakstoņiem un analizētājiem par mūzikas procesiem principā nav attīstības perspektīvu -tāpat kā valdībai citas prioritātes (ne savas valsts nacionālā humanitārā joma), tā arī preses/mediju tirgū absolūti nav vajadzības pret profesionālas kritikas nišu un nepieciešamības to arī adekvāti uzturēt. Lūsiņa nav vainīga, ka viņa ir viena no vēl tikai dažiem, kas regulāri dara kritiķa/žurnālista darbu, it īpaši akadēmiskās mūzikas nozarē. Cita lieta, ka Lūsiņas gadījums (jau sen sāk zaudēt rakstītā asum un un dziļumu) tikai paspilgtina kopējo (it kā objektīvo.....) situāciju šajā jomā. Diemžēl.

Muzikoloģe, maestro ar šauru inteliģences līmeni. 2, atvainojos, sagurušu izcili mūziķi-Krēmers un Jansons, kuri negrib pārrevidēt savas mākslinieciskās iespējas, VARĒŠANU. Katram cilvēkam pienāk brīdis ( arī Rostropovičs to neatzīst), kad spēki izsīkst, kad laiks katram pašam ierobežot savu darbības lauku, darīt tikai to, kam spēka pietiek, nevis atveidot līdzšinējos lielos tēlus. Mums ir darīšana ar lielu mākslinieku vēl lielāku ambiciozitāti. Pauls arī, kā saka, vēl pie pēdējās elpas grābj tik, cik pats nejaudā panest. Stulbi.