Balti kruīza kuģi senās pilsētās izmet tūkstošgalvainus, aklus desantniekus, lidostās klīst veči ar bālām kājām un puķainiem šortiem.
Ceļojumam ir divas dabas – no vienas puses, tam ir jānoņem stress un jāļauj atgriezties bērnudārza vecumā, kad tevi no rīta apsēdina pie galda, pabaro, ļauj nedaudz paspēlēties, izved pastaigā, noliek pagulēt diendusu, tad vēlreiz pabaro. No otras puses, ceļojumam ir jāsniedz pārsteigums, krāsainība, mūsdienīgi runājot – tam ir jābūt ar wow efektu. Tomēr abi varianti sevī slēpj riska faktoru – ceļojums var iegriezt dzīvi neparedzamā trajektorijā.
Mana topa augšgalā joprojām ir parasts jūlija ceļojums uz Ņujorku, kas beidzās ar aisbergu vērošanu Kanādā. Pēc reisa no Rīgas uz Varšavu snauduļošanu pie vārtiem, kam vajadzētu vest uz Ņujorku, pārtrauca sarkans uzraksts "Reiss slēgts". Agrajā rīta stundā visi informācijas stendi bija ciet, dažādu dienestu drēbēs ģērbtie ļaudis runāja tikai poliski, un stundas laikā sapratu savu nolemtību. No transfēra zonas mani ārā nelaida, un Ņujorkas sapnis sāka attālināties tāpat, kā tas attālinās būros ieslēgtiem meksikāņu migrantiem uz ASV robežas.
Manī, kas uzaudzis Austrumeiropā 90. gados, šī situācija pamodināja izdzīvotāja instinktu.
Brīdi sekojot robežsargu maršrutam, ievēroju, ka viņi mēdz doties uz kādu liftu. Neviena nemanīts, ielavījos tajā, nobraucu pazemē, un pa cauruļu un komunikāciju tuneli izkļuvu ārā pļavā, drošā attālumā no lidostas. Pēc tam kad iegāju atpakaļ lidostā, sekoja pusstundu ilgs darbs ar elkoņiem, grūstot pie kasēm par reisa biedriem nekļuvušos poļus, un biļete uz vakara reisu bija rokā.
Tomēr īstais piedzīvojums sākās atpakaļceļā, kad lidmašīnā sāka degt vadi un salons piepildījās ar dūmiem. Navigācijas sistēma rādīja, ka esam virs okeāna, un vienīgais, ko varēju darīt, bija iztukšot mazo vīna pudelīti un aiztaisīt acis. Pilotiem izdevās nosēdināt lidmašīnu Kanādas teritorijā, uz Ņūfaundlendas salas, un puķainos šortos un krekliņos "Es mīlu Ņujorku" ģērbtie ļaudis nakts vidū izbira uz skrejceļa. Austrumeiropas izdzīvotājs bija licis man līdzi paķert lidmašīnas segu, un, tajā ietinies, varēju klīst pa auksto salu.
Pēc dienas atlidoja mehāniķi, lai aparātu remontētu, vēl pēc dienas atrada sadegušos vadus, trešajā tos mainīja, un naktī uz ceturto izklīdušie ceļotāji tika saukti atpakaļ ar skrejceļa sarga mašīnas pīpināšanu. Diemžēl visus izklīdušos atpūtniekus vairs nevarēja salasīt. Daži bija aizbraukuši ar zvejniekiem skatīties vaļus, citi ar vietējiem sēdēja mežā pie ugunskura un ēda ogas, un mēs pacēlāmies ar trīspadsmit tukšām vietām. No četras dienas valkātajām, iesvīdušajām drēbēm lidmašīna oda pēc fizkultūras zāles ģērbtuvēm, salonā sēdēja jau nedaudz par dzīvniekiem kļuvis pūlis ar izspūrušiem matiem, netīrītiem zobiem, pēc nokavētām kāzām un bērēm, bet laimīgi, ka dzīvi.
Pirms dažām dienām Latvijas Radio raidījumā par atvaļinājumiem viesojās kardiologs, LU profesors Andrejs Ērglis. Reaģējot uz nule kā Sirakūzu Universitātē veikto pētījumu par to, ka atvaļinājumam ir pozitīva ietekme uz sirds veselību, viņš piebilda, ka atvaļinājums ir vajadzīgs, lai atslogotu nervu sistēmu un paskatītos uz dzīvi atšķirīgi – tas varbūt dažreiz ir daudz svarīgāk par pašu atpūšanos. Arī es novēlu pēc atvaļinājuma jums redzēt dzīvi citām acīm, un grūtā brīdī neaizmirstiet, ka jūsos snauž Austrumeiropas izdzīvotājs. Bon voyage!