Nav jau tā, ka pasaulē būtu tikai skaisti vārdi, ir arī skaisti cipari. Kad pagājušajā gadā žurnālisti nolēma aptaujāt Saeimas deputātus par budžeta skaitļiem – cik precīzi viņi atceras summas, par kurām paši diskutējuši komisijās un vēlāk balsojuši –, skaistākā atbilde, kas pārspēja tradicionālo: "Nudien, nepateikšu!", bija šāda: "Cipari – tā ir maģija!"Proti, budžets – tā ir brīnumu pasaule, par kuru vidusmēra – ir arī tādi – deputāti galvu nelauza. Bēgsi no vilka, ieskriesi lācim ķepās. Prātīgi vien ir.
Daži augsto tehnoloģiju speci jau tagad paredz, ka reiz pasaulē valdīs tikai nullītes un vieninieki, tas ir, datorprogrammas. Uzliksim, piemēram, XD brilles, un ēstgriba rimsies. Vai arī kāda auksta adata iznirs no zemprāta dzīlēm un sašūs smadzeņu neironus tā, ka sapnis kļūs īstenība. Katrā ziņā šo speciālistu sapņus vismaz var dēvēt par tādu kā nākotnes vīziju. Citiem vārdiem, ir skaidrs, ko viņi grib panākt.
Mūsu valstī, vasarai sliecoties uz ierasto galu, sākas nākamā izdzīvošanas gada budžeta plānošana. Valsts varas sistēmā tas ir normāls process, tikai mieles uzdzen nu jau cikliska – atkal augusts! – sajūta, ka plānojam kārtējo izdzīvošanas gadu. Ieeju veikalā, tur visi plaukti gāžas riņķī no pārtikas un visa kaut kā precēm. Ak, brīvā tirgus īpatnības? Zinu, zinu. Tikai, ja viss ir, bet valsts sūdzas par nabadzību, tad īpatnība jāmeklē galvās. Ar līdzīgu "nabadzības" un pārticības paradoksu sastopas visa čaklā Eiropa, kas saražojusi (lasi – iekrāpusi nodokļos valsts sektorā un neizmaksājusi algās privātajā sektorā) tik daudz materiālo un finansiālo līdzekļu, ka var mētāties ar miljonu simtiem pa labi un kreisi, bet pilsoņi allaž čīkst, ka viņiem par maz. Laika gaitā kaut ko jau izdodas izčīkstēt.
Tātad mēs par maz čīkstam, lai ietekmētu naudas sadali. Latvija atrodas šīs "čīkstēšanas" sākumposmā, neapšaubāmi tas ir grūts periods, jo sevišķi tāpēc, ka ciparu hegemonija varasvīru prātos liedz domāt par valsts nākotnes vīziju, par tiem, kas grib dzīvot Latvijā un redzēt Latviju Eiropā kā īpašu kultūrvēsturisku teritoriju ar savu valodu, dziesmām, literatūru un citiem, kā šobrīd šķiet, "apgrūtinājumiem". Es mīlu cilvēkus, bet reizēm man liekas – vīzija? –, ka mums pie varas jau ir tās pieminētās nullītes un vieninieki. Visnotaļ gudri cilvēki, ne velti televīzijā, raugoties uz premjeru, es sejas vietā skaidri redzu, ka a plus b kvadrātā ir c kvadrātā, iekavas piedomājiet paši.
Runa nav par naudu, bet par domāšanas stilu. Šo rindu autors, piemēram, pieder pie tās nelielās cilvēku grupas, kas strādā kultūras lauciņā un iztiku pelna tikai ar autoratlīdzībām, tulkojot un rakstot. Ir augusts – budžeta pieņemšanas laiks –, atkal deg jumti. Nupat partiju koalīcijā "aizdegās jumts", līdz galam neizskaidrojot grozījumus sociālās apdrošināšanas likumā, kas skar honorārus. Kultūras darbinieku vienotie protesti lika mazliet pārbīdīt ciparu figūras un uzlikt pagaidu ielāpu arī šajā sfērā. Jo pamatproblēmu – radošo cilvēku sociālo nodrošinājumu – šie grozījumi jau neatrisina. Ak, skaistā ciparzeme!