Par to šodien žēlojas gan pie mums, gan brīvajā pasaulē, katram gadījumam un katrai individuālajai pozīcijai piemeklējot citus argumentus: vieni kritikas trūkumu saredz tad, ja viņu pašu ražojumi vai darbības nesaņem gaidītās atsauksmes vai arī saņem, bet pārāk kritiskas. Citiem nemainīgi aktuāls ir personāliju jautājums – vai nu nepatika pret "tronī aizsēdējušamies autoritātēm", viedokļa monopolistiem un dažām mediju slavenībām, vai arī dažādu "zaļo gurķu" neakadēmiskums, tradīcijas izsmejoši izlēcieni un voluntārisms.
Tomēr ir diezgan daudz tādu kritiķu un apskatnieku, kas – tāpat kā laikmetīgie mākslinieki – jūt gan tendences un modi, gan mazāk pamanāmas ideoloģisko paradigmu nobīdes un uz tām reaģē ar jauna formāta vai izteiksmes, vai medija meklējumiem, un šādam barometra jūtīgumam pašam par sevi nevar pārmest nedz diletantismu (ar to visbiežāk saprotot "tradīciju" pārkāpšanu), nedz konjunktūrismu, nedz angažētību. Toties ir kāda cita lokāla problēma, ko esmu dzirdējis no tiem, kam ir ko teikt, kas to labi prot, bet dara reti. Tā kā lielā daļā kultūras nozaru kvalitatīvs piedāvājums ir ļoti mazs (lielākoties vispārējās nabadzības un ierobežotā tirgus dēļ), potenciālie kritiķi jūt tādu kā politisko atbildību, bīdamies ar savu analīzi ievainot nozari kopumā, jo vai tad nav redzēts, cik kāri iedziļināties negribošais vairākums pārķer un piesavinās kādu sarkastiskāku metaforu, drīz vien attiecinot to uz pilnīgi visiem "liekēžiem – kultūras darbiniekiem". Un uz to kā uz elektorāta balsi tālāk automātiski reaģē dažādi lēmumpieņēmēji. Vismaz tajās jomās, kas pilnībā atkarīgas no publiskā finansējuma. To apzinoties, daži autori izvēlas runāt tikai šad tad un tikai par pozitīvo, vai arī, mocīdamies ar milzīgo atbildības sajūtu un pašcenzūru, mēģina atrast zelta maliņu katrā krāmā, kas pamanījies nodrošināt sev publicitāti un uz ko spiesti reaģēt izmisušie izdevumu redaktori. Lai gan strikta izlase un satura kontrole arī taču ir kritikas forma, neļaujot savās lappusēs iekļūt redakcijas gaumei un standartam neatbilstošām parādībām. "Objektivitāte" un "visaptverošs pētījums" ir mīts, ko labprāt tiražē institūcijas, bet ko praksē nelieto neviens domājošs autors, pat zinātniski visskeptiskākais.
Starp citu, kāds ar Latvijas nopietnās mūzikas vidi nesaistīts, bet tās notikumiem rūpīgi līdzi sekojošs draugs man nesen jautāja, kā tas var būt, ka par mūsu profesionālo mūziķu uzstāšanos kritiķi vienmēr runā tikai slavinoši un tikai kā par panākumiem. Droši vien ne vienmēr, es domāju, bet tik bieži "bravo!" un "izcili!" patiesi dzirdēts tikai par mūziķiem, bet tikpat kā nekad par tiešām labu literatūru vai arhitektūru, ja tāda objektīvi vispār pastāv.