Pagājušajā gada nogalē Dzejas dienu un vēl milzum daudz ar literatūru saistītu projektu kuratore Inga Bodnarjuka mani uzaicināja satikties ar zviedru performanču mākslinieku Matiasu Kristersonu, kurš bija ieradies Latvijā teksta grupas Orbīta īstenotā projekta Rīgas dzejas karte apakšprojekta Jevgeņija Pastora rezidence programmā. Matiass bija apmeties Pārdaugavā un pavadīja šeit mēnesi, tagad daļa viņa darbu aplūkojami grāmatnīcas un kultūrpreču telpas NicePlace Mansards pagraba izstādē.
Zviedru bankas un svaiga pārtika
Matiass uz tikšanos ierodas kopā ar savu dēlu, kurš nupat atbraucis ciemos. Kad uzdodu klasisko jautājumu, kurus vārdus viņš latviešu valodā jau paspējis iemācīties, atbilde ir netradicionāla – "utis". Izrādās, pat labklājības karaļvalstī Zviedrijā šie parazīti joprojām ir aktuāli. Matiasa māksla, kas skar tādus eksistenciālus jautājumus kā laiks, iznīcība, dekonstrukcija, komunikācija, tomēr mēdzot būt arī politiska. Tāpēc nebrīnos, ka uz dēla apgalvojumu, ka šeit viss ir pārsteidzoši lēts, Matiass pamācoši paskaidro: "Mēs, zviedri, esam bagāti tāpēc, ka citur cilvēki ir nabadzīgi."
Pēc tam viņš piebilst, ka bijis pārsteigts par masveida zviedru banku invāziju Rīgas ielās. Šeit gan viņš arī bez visām bankām jūtoties kā Zviedrijā – ja vien to pēc Otrā pasaules kara būtu okupējusi Padomju Savienība. Padomju Savienības mantojumam tomēr esot arī pozitīvās puses – Matiass slavē Rīgas tirgu un uzsver, ka Rīgā, salīdzinot ar Skandināviju, ir maz pusfabrikātu un joprojām daudz svaigas pārtikas.
Radīt iznīcinot
Pirmajā Rīgas vizītē Matiass Kaņepes Kultūras centrā uzstājas ar performanci Every time I open my mouth water comes out. It makes difficult for me to speak/Katru reizi, kad atveru muti, ārā tek ūdens. Tas man rada grūtības runāt, ar kuru jau daudzkārt uzstājies citās Eiropas valstīs. Performance noris tieši tā, kā izklausās, – Matiass uz skatuves kāpj baltā kreklā, ar ūdens krūzi rokā un gaida, kad publika viņam uzdos jautājumus. Juzdamās visai neērti, raugoties uz mākslinieku, kurš klusē nevis kā, bet pavisam reāli ūdeni mutē ieņēmis, jautājumus citu pēc cita sāk uzdot arī latviešu citkārt diezgan pasīvā publika.
Matiass turpina uz tiem atbildēt, kamēr baltais krekls ir pilnīgi slapjš, bet ūdens traukā beidzies. Godīgi sakot – tas bija interesantāk, nekā varētu izklausīties. Daudzkārt Matiasa mākslas darbi ir saistīti ar jau minēto destrukciju, viņam patīk radīt iznīcinot. Pie tā viņš ķēries otrajā vizītē NicePlace Mansards izstādes atklāšanā, kad četras stundas urbis katru burtiņu pie sienas pieliktajās pasākuma relīzēs divās valodās. Šāda darba forma gan izvēlēta pēc tam, kad Rīgas satiksme viņam nav ļāvusi izgaismot vienu no 11. maršruta tramvajiem, taču piedāvājusi izlikt mazas bildītes vietās, kur tās nav pamanāmas un netraucētu nevienam pasažierim.
Projektu Jevgeņija Pastora rezidence, kurā piedalījušies jau vairāki ārzemju mākslinieki, aizsāka somiete Heidi Henninena, kura apzīmējusi Sarkandaugavas betona mūrus un Tvaika ielas psihiatriskās slimnīcas ēku.
Izstāde pagrabā
Izstādē, kas NicePlace Mansards pagrabā apskatāma līdz 30. martam, redzami arī citu autoru darbi, piemēram, dzejnieces Ērikas Bērziņas dokumentālā filma par godu Dzejas dienās notiekošā projekta Ceļojums ar dzejniekiem desmitgadei, mūziķa un Latvju Tekstu redaktora Jāņa Ozoliņa un dzejnieka Kārļa Vērdiņa muzikāli poētiskā kopdarba videoieraksts, Aleksandra Zapoļa ielu krustojumu nosaukumiem veltīts darbs u. tml. Iepriekš projekta Dzejas karte izstādes pabijušas arī citās netradicionālās telpās, piemēram, Aleksandra Čaka muzeja kāpņu telpā, viesnīcas Radisson Blu Hotel Latvija vestibilā, stacionārajā mākslas kuģī Noass uz AB dambja, kādā privātā dzīvoklī u. tml.
Kaislīgi apdzejotā Bolderāja
Visbeidzot – kas ir Rīgas dzejas karte? Tas ir projekts, kas aizsākās 2012. gadā un noslēgsies šī gada beigas; daļa pasākumu ir iekļauti Rīgas 2014 programmā. Plānots, ka noslēgumā tiks prezentēta interaktīva un alternatīva Rīgas apskates karte, kurā būs iezīmētas projektā apdzejotās vietas. Galvenais projekta veidotāju nosacījums mākslas darbu saturam un formai ir dzejas sintēze ar jebkuru citu mediju, piemēram, video, performanci vai fotogrāfiju. Otrs būtiskais elements ir saistība ar Rīgu. Vēlams – ar tām vietām, par kurām citi vēl nav tik daudz dzejojuši. "Ja vien vispār var teikt, ka dzeja ir par kaut ko," piebilst Rīgas dzejas kartes koordinators dzejnieks Artūrs Punte.
Daudz apdzejota ir, piemēram, Bolderāja, pa kuru agrāk leģendāri ceļoja mūziķis un apvienības NSRD dalībnieks Hardijs Lediņš; tai veltīts poētisks priekšnesums bija redzams dzejas un mūzikas performancē Mūsu dienu skaņu celiņš ar grupas Sigma un dzejnieku Arvja Vigula, Kārļa Vērdiņa, Annas Auziņas un Ingas Gailes piedalīšanos. Projekta Rīgas dzejas karte galvenie iniciatori un īstenotāji ir radošā apvienība jeb tekstu grupa Orbīta, kurā apvienojušies dzejnieki Artūrs Punte, Sergejs Timofejevs, Semjons Haņins un citi. Grupa darbojas starpdisciplināri, tiecoties sasaistīt dzeju ar vizuālo un audiālo mākslu. 2012. gadā Orbītas veidotais darbs Radio siena bija izvirzīts Purvīša balvai. Orbīta ir ieguvusi arī Aleksandra Čaka gada balvu (2007) un Literatūras gada balvu (2004).
Izstāde Rīgas dzejas karte
NicePlace Mansards (K. Barona ielā 21a) līdz 30. martam