Visa veida politiskās drāmas – no Arābu pavasara līdz Trampam un breksitam – ir tieši šīs parādības sekas. Apjukumā tā iedzinusi arī līdz šim meritokrātiskās tradīcijas lutināto intelektuālo un profesionālo eliti, kuras varā mēdza būt mediju saturs, tēmu aktualitātes hierarhija, viedokļu līderu un dienas varoņu nominēšana. Kurpretim "pēkšņi visur valdošais stulbums" un tā pavadā ejošais populisms (rūgts snobisko ekspertu vērtējums) ir visīstākā demokrātija, jo, pateicoties viedtālruņiem, balsstiesības publiskajā telpā un iespēju tikt mobilizētiem publiskai aktivitātei ir ieguvušas tādas masas, ar kuru klātbūtni elite bija pieradusi nerēķināties. Savukārt, pateicoties sociālajiem tīkliem (turklāt daudz lielākā mērā nekā pētnieciskās žurnālistikas vai paparaci bezkaunības iespaidā), visiem redzami un kaili kļuvuši arī iepriekš kuluāru noslēpumainības un varas mistiskās auras piesegtie elites pārstāvji – nebūt ne morālās un intelektuālās autoritātes, kā līdz šim šķita, bet cilvēciskām vājībām tikpat pakļauti ļaudis, cik kurš katrs no ielas.
Katrai profesionālajai korporācijai droši vien ir savs bēdu stāsts par to, kā jaunajos apstākļos tiek zaudētas viņu padomdevēju un gaismas nesēju pozīcijas. Tiktāl, cik sniedzas mans sociālo saišu un privāto interešu burbulis, redzu, ka šādu statusa krīzi vissāpīgāk izjūt arhitekti. Citiem radošajiem profesionāļiem laika gaitā ir izdevies sevi atbrīvot no galma kalpotāju birkas, un, lai gan daudzi joprojām tiecas un turpina būt elitāri, māksliniekus reabilitē publikas un viņu pašu noturīgā ticība individuālā ģēnija un mākslinieciskās subjektivitātes idejai. Šāda šķietami neangažēta "pasūtījuma" vārdā tapis mākslas darbs viegli var būt gan dumpīga ielu aktīvisma plakāts, gan dārgs fetišs, gan šlāgeris. Tas kopā ar autoru brīvi pārvietojas abpus barikādēm, no pagrīdes saukļa kļūstot par oficiālu pieminekli un no privāta salona dekora – par masu mēmu. Kurpretim arhitekti nav tik elastīgi un savas amata specifikas dēļ vienmēr ir palikuši tikai elites pusē, jo viņu darba realizēšana nav iespējama bez konkrēta maksātspējīga pasūtītāja (pat ja tas rīkojas "sabiedrības interešu" vārdā vai tās spiediena ietekmē), kaut cik paredzamas sociālekonomiskās stabilitātes un striktas iesaistīto izpildītāju subordinācijas. Vernakulāra tautas būvniecība, pagaidu risinājumi un lāpīšanās juku un bada laikos vai stihiskā masu entuziasmā tapušas vietzīmes parasti iztiek bez autora un netiek uzskatītas par arhitektūru, ja vien par tādu tās nepasludina eksperti paši.
Bez spilgtas autorības jau labu laiku iztiek arī tas lielais bizness, kas orientēts uz masu patēriņu, bet tur, kur tas pat nemēģina izlikties par sociāli atbildīgu, pēc ciniskiem neģēļiem pirmām kārtām izskatās tā izdarīgie arhitekti. Arī politiskajai elitei pašsaglabāšanās nolūkos redzama autorība nav izdevīga; tā maskējas, sazarojot varu, izkliedējot atbildību un tā padarot lēmumu pieņemšanu anonīmu un šķietami publiskā apspriešanā balstītu. Juzdamies tradicionālo darbadevēju šādi nodoti, arhitekti gan mēģina paši sevi pārdefinēt, piemēram, kļūstot par brīvprātīgiem pilsētvides aktīvistiem vai uzrotot piedurknes un rīkojot apkaimju labiekārtošanas talkas vai radošās darbnīcas kopā ar «vienkāršo tautu». Taču, zinot laba arhitekta prasmju spektru, šādas akcijas varētu salīdzināt ar ķirurgu, kurš, palicis bez operāciju zāles, rīko savu pacientu bezmaksas pašārstēšanās kursus.
Vēlāk gan vienmēr izrādās, ka bez līderiem tomēr nekas nenotiek. Vai nu tad, kad vajadzīgs kāds, kuru pie visa vainot, vai kad nav kas atbrīvotu "nospiedošo vairākumu" no stihiskas daudzveidības un nevēlamiem mazākuma elementiem. Un atkal vienotu tautu ap tās vadoņiem, tā teikt.
Pareizaisjautājums