Es esmu Šarlī

Sveces kungs, protams, ka ir robežas. Lai tas Hebdo pamēģina kariķet holokostu vai homoseksuālistus! Tā izteiksmes brīvība vienmēr ir relatīva. Es to Hebdo miljonu atbalstu drīzāk uztveru ka protestu pret Francijas masveida islamizāciju.

Manuprāt, viss ir daudz vienkāršāk. Katram žurnālistam, kurš iesaistījies spēlē "uz augstām likmeme" sauktā " Vārda brīvība", pirms kaut ko rakstīt vai zīmēt būtu jāpadomā vai viņš būtu gatavs atdot dzīvību par to, ko publisko? Viena lieta, kad žurnālisti cieš par to, ka atklāj koruptīvus darījumus, atmasko cilvēktiesību pārkāpumus, cita lieta, kad vienā reizē iet bojā 12 talantīgi cilvēki dēļ prastas ņirgāšanās. Neesmu konkrēta izdevuma daiļrades pazinēja, taču no tā, ko esmu lasījusi par viņu karikutūrām, neredzu, ka tās būtu tā vērtas, lai par viņām mirtu.

Jā un man "kasīties" arTaivānu tautas dziesmu dēļ vairs negribas. Manī perfekti sadzīvo kristietība ar dainu pasauli. Baigi nobojājās garastāvoklis izlasot intervijas ar Taivānu, bet no otras puses - vismaz viens cilvēks sauc lietas vārdos. Var diskutēt par detaļām, bet visādi citādi -lielos vilcienos - viņam ir taisnība.

Raksti » Intervija Dainu skapis – lai izkrīt pa logu! (322) Autors: Anda Burve-Rozīte Publicēts: 2009. gada 4. decembris 12:44 Atslēgvārdi: civilizācija, Eiropa, islams, kristietība, latvieši, nācija, valsts nākotne. Ziņo twitter.com Pasaki Draugiem Sūti uz facebook.com Izdrukāt Sūtīt uz e-pastu Latvijas Universitātes Moderno valodu fakultātes Āzijas studiju nodaļas vadītājs profesors Leons Taivāns skaidro pagājušajā nedēļā Šveicē notikušā referenduma iemeslus par minaretu celtniecības aizliegšanu, kā arī izsaka viedokli par latviešu vietu mūsdienu civilizācijā un Latvijas perspektīvām izdzīvot. Pagājušajā svētdienā Šveices pilsoņi referendumā nobalsoja par minaretu celtniecības aizliegšanu valstī. Ko šis balsojums liecina par šveiciešiem, un kā, jūsuprāt, līdzīgā situācijā rīkotos Latvijas pilsoņi? Man liekas, Latvijā būtu liela vienaldzība. Varbūt zināma interese, jo tas būtu kaut kas jauns un eksotisks. Latvieši ir krituši uz eksotiku. Šveices gadījums ir citāds Eiropas kultūras kontekstā. Ikviens no mums ir ievērojis Mežaparka villas, kas būvētas XX gadsimta sākumā. Šo villu modelis ir Šveices romantiskā arhitektūra. Ar Šveici saistīti Eiropas arhetipa priekšstati. Šveice ir viens no Eiropas protestantisma šūpuļiem. Vieta, kur veidojās – pēc Maksa Vēbera – protestantisma ētika un kapitālisma gars. Šveice ir ikoniska. Tā ir simbols. Daudziem tā saistās ar tādām mājām, kādas ir Mežaparkā. Ar pastorālām ainavām, nelieliem ciemiem ielejās, kuru centrā ir baznīcas tornis. Iedomāsimies tagad, kā šī vēsturiskā ainava izskatītos, piepildīta ar minaretiem. Tas būtu ļoti sāpīgs sitiens Eiropas identitātei. Vai robežas Rietumu demokrātijā nav ārkārtīgi trauslas, ja runājam par tiekšanos ievērot visu sabiedrības grupu intereses, būt atvērtiem, tolerantiem un vienlaikus – apzinātām vai neapzinātām bailēm pazaudēt savu identitāti šajā tik atvērtajā vidē? Salīdzināsim Šveici ar Balkāniem, kur ir šī kaimiņu būšana. Tā pastāvējusi ļoti sen – Osmaņu impērijā, kad XV gadsimtā sākās turku iekarojumi Balkānu valstīs, kur dzīvoja pareizticīgie, grieķu kristietības pārstāvji. Tur parādījās minareti. Baznīcas tika pārvērstas pa mošejām. Tas bija savdabīgs, ļoti sāpīgs kultūru sintēzes process. Šodien tā attālinātās sekas redzam notikumos, kas norisinās Maķedonijā, Serbijā, Kosovā. Tas ir toreizējās varmācīgās integrācijas rezultāts. Kāds būs tālākais rezultāts musulmaņu tautu ienākšanai Eiropā, mēs daļēji varam modelēt no Osmaņu impērijas pieredzes. Acīmredzot mierīgs tas nebūs. Iemesls ir ļoti dziļas apziņas izmaiņas, kas notikušas Eiropā. Degradācija. Pie tā galvenokārt vainojami paši eiropieši. Ko vēlaties ar to teikt? Kopš kristietības pirmsākumiem, tā ir divtūkstoš gadu vēsture, Eiropas kultūrā tika kultivēts priekšstats, ka cilvēks radīts pēc Dieva vaiga un līdzības. Tātad cilvēkam jādod Dievam līdzīga cieņa. Tas ir viens no kristietības pamata uzstādījumiem. Cauri gadsimtiem esam mācīti – sinagogās ebreji un baznīcās kristieši -, ka cilvēks nav vienkārši dzīvnieks, bet garīga būtne. Tā daļa cilvēkā, ko sauc par dvēseli vai prātu, vai logosu, ir nemirstīga. Tā ir dievišķa. Kad Eiropas pirmsākumos izveidojās valstis, tās par savu ideoloģiju pasludināja kristīgās vērtības. Arī tad, kad baznīca tika šķirta no valsts, tā tomēr turpināja kristīgo vērtību glabāšanu. Ja cilvēki negāja uz baznīcu, viņi lūkojas uz citu ētiskās atskaites punktu – likumu. Ja likums aizliedza nogalināt, zagt, sniegt nepatiesu liecību tiesā, cilvēks to nepārkāpa. Atcerēsimies, ka valsts nav teritorija, bet gan organizācija. Tā ir ētiskais garants saviem pilsoņiem. Šī izpratne iet cauri visai mūsu civilizācijai. Pēdējais, gan tāds kroplīgs piemērs, bija Padomju Savienība. Tā sekularizēja valsts pastāvēšanas mērķi, un tomēr mērķis bija – sociālisms, komunisms. Valsts modelis bija cits, bet gramatika vecā – reliģiskā. Kāda ir mūsdienu Rietumu civilizācijas valstu gramatika? Ja pavaicāsit valstsvīriem, kas ir valsts, atbilde būs – pakalpojumu sniedzējs. Kādus pakalpojumus tā sniedz? Pakalpojumus cilvēkiem. Ja vaicāsit tālāk, kas [mūsdienu pasaulē] ir cilvēks, dominējošais viedoklis būs, ka cilvēks ir dzīvnieks, bet augstākā nervu darbība ir vienkārši dabas kāzuss. Tātad cilvēks kā dzīvnieks – viss, kas zem nabas. Ēšana, sekss, labsajūta. Cilvēkiem vienmēr piemitušas miesiskās baudas tieksmes. Ar ko esam sliktāki par priekštečiem? Agrāk Rietumu civilizācija bija cieši saistīta ar baznīcu. Tas nozīmēja, ka cilvēki, kuri pieder baznīcai, ir Dieva dēli. Viņus saistīja dievišķā daba. Viņi bija kopums. Kā kopums viņi uzņēmās atbildību par notiekošo. Tagad cilvēks Rietumu civilizācijā ir atomāra vienība. Katrs par sevi. Kurā brīdī pazaudējām brālības sajūtu? Ļoti aktīvi XX gadsimtā. Kāpēc mēs to pazaudējām? Cilvēkā ir divas dabas: dzīvnieciskā un garīgā. Dzīvnieciskā velk uz leju, bet garīgā brīžiem pārāk ēteriska, lai turētos pretī. Tā cilvēks pieaug pie mantas, fiziski taustāmo labumu baudīšanas. Viņš grib visu sev. Kad izpratne par cilvēku kļūst atomāra, sabiedrība zaudē savu iekšējo kopā turēšanās spēku. Pašlaik mēs Latvijā vairs nerunājam par nācijas pašnoteikšanās tiesībām – par to jūs izsvilptu jebkurā forumā. Toties ir cilvēktiesības. Katra tiesības uz individuālo labklājību. Vairs nav nekā, kas mūs vienotu. Mēs esam atomāras vienības noteiktā ģeogrāfiskā teritorijā. Valsts pārstāj būt. Kas mums stāv pretī? Islāma pasaule, kurā garīgās vērtības aizvien vēl ir. Viņiem ir garaspēks, kā mums vairs nav. Vai nacionālās vērtības mūs vairs nevieno? Nē. Tas laiks ir pagājis. 200 000 cilvēku vairs Daugavmalā nesavāksim kā 1990.gadā. Ja šodien nāktu iekšā Krievijas armija, neviens ielās neietu. Atomārās vienības domātu katra par sevi. Vēl viena atmoda, par ko tagad runā Sarmīte Ēlerte, ir zaudēta spēle jau pašā sākumā. Tagad latvieši domā, kā iekortelēties Īrijā, Anglijā vai citās labklājības zemēs. Kā dabūt darbu un lētus kredītus. Latviju viņi negrib ne redzēt, ne dzirdēt. Vai tas ir bīstams signāls, jūsuprāt? Protams. Mēs sākam zaudēt savu identitāti. Tur neko vairs nevar darīt. Tas laika gars, kad varēja kaut ko darīt, ir pagājis. Man kā vēsturniekam laimējies redzēt, kā mainās režīmi, krīt valstis un rodas jaunas. Kā laika gars atnāk un aiziet. Ir dīvaina nianse, ko esmu novērojis. 1988.gadā mana meita beidza vidusskolu. Man vajadzēja viņu sagatavot augstskolai. Viens no eksāmeniem visās humanitārajās augstskolās Maskavā, kur tolaik ar ģimeni dzīvojām, bija PSRS vēsture. Meitai un viņas draudzenēm, vidusskolniecēm, mēģināju to mācīt. Mani pārsteidza interesanta, visiem jauniešiem kopēja iezīme: vienā dienā viņu acīs bija sabrukusi padomju valsts ideja. Viņi kratījās vaļā visiem spēkiem no padomju valsts vēstures un filozofijas izpratnes, kaut gan viņiem šo ideoloģiju neviens nebija mokoši potējis. Tā viņus, bērnus, nekādā veidā nebija smagi skārusi. Bet pēkšņi – absolūti neieinteresēta attieksme. To redzēja visapkārt – par padomju ideoloģiju cilvēki vairs neko negribēja dzirdēt. Sistēma izjuka, nebija vajadzīgi pat argumenti. Līdzīgā veidā sākās atmoda. Vispirms Radošo savienību plēnums. Tad žurnāls Ogoņok, kas vienkārši sāka rakstīt patiesību. Viena gada laikā ideoloģiskā sistēma bija sabrukusi. Jūs vēlaties teikt, ka globālos procesos, kuriem neapšaubāmi var atrast daudzveidīgus racionālus argumentus, ir tomēr kāda daļa iracionālā, un jābūt uzmanīgiem, vērtējot savas nākotnes perspektīvas gan kā nācijai, gan Rietumu civilizācijas daļai? Tas man liek domāt par varbūt kādu empīriskā eksistencē neiesakņotu – pēc Hēgeļa – gara darbošanos sabiedrībā. Kas ir šodienas mūsu sabiedrības gars? Man grūti teikt. Bet tas vairs nav aizstāvēt Latvijas valsti. Nesen lasīju [politiķa Jāņa] Jurkāna interviju, kurā spīd cauri, ka Latvijai laiks beigt savu neatkarību. Tai kā provincei jāpievienojas Eiropas “savienotajām valstīm”. Man liekas, tas ir ļoti uzrunājošs variants. Latvija ir paspēlējusi savu neatkarību. Tas ar skaidru apziņu, bez jebkādas sapņošanas mums jāatzīst. Varbūt tām “atomārajām vienībām” – Rietumu civilizācijas cilvēkiem, jāmeklē cita identitāte – ārpus nacionālām, reliģiskām kategorijām, un tas būtu tikai godīgi? Tieši tā. Jāmeklē jaunā vietā. Sakot “jaunā vietā” jūs taču nedomājiet kādu fizisko koordinātu sistēmu, bet gan iekšējo pasauli? Vispirms mums jāsaprot, kas esam, kas notiek mūsdienu pasaulē. Lai nonāktu līdz šādai sapratnei, vispirms mums jāpasludina bankrots. Ne tikai Parex bankai, bet veselai virknei mūsu līdzšinējo ideoloģisko uzstādījumu. Nacionālisms ir bankrotējis. Latviešu valoda kā valsts valoda ir bankrotējusi. Sistēma nedarbojas. Tūlīt jums asi iebildīs. Latvijas valstij izveidojoties, bija uzstādījums, ka runās latviešu valodā. Ir pagājuši divdesmit gadi. Valstī izveidojusies latviešu kopiena un krievu kopiena. Savā laikā mēģināju ieskaidrot politiķiem, ka Latvijā vajag uzreiz ieviest trīs skolas valodas: latviešu, krievu, angļu, un mācību priekšmetus pasniegt visās šajās valodās. Neviens to negribēja dzirdēt. Kur mēs tagad esam nonākuši? Latviešu bērni, nemākot krievu valodu, nevar konkurēt. Krievu bizness prasa krievu valodu. Latvieši veido pilnīgi nespējīgu anklāvu, zinot tikai latviešu un šā tā angļu valodu. Redzu pēc studentiem – iedod biezāku grāmatu angļu valodā lasīt, viņi netiek galā. Ja būtu trīs valodu mācība skolās, vai Ždanoka un Pliners rīkotu visas tās akcijas? Tās beigtos pašas no sevis. Politiskās filozofijas vietā cilvēki iedziļinās tikai tehniski. Bez nopietniem argumentiem. Kā raugāties uz argumentu, ka Latvija ir Eiropas daļa – lai diskutētu, sadarbotos un konkurētu, mums primāri jāzina angļu, nevis krievu valoda. Mums parasti ir bailes – bērnišķīgas bailes, runājot par šo jautājumu. Esmu nodzīvojis Krievijā divdesmit gadu un vēl kādus piecus gadus citās zemēs. Gribu teikt, ka Krieviju diezgan labi pazīstu. Krievija pašlaik ir ļoti sliktā situācijā. To gaida lielas ekonomiskas problēmas, jo Krievija ir milzīgos parādos. Visi lielie Putina projekti, to skaitā tie, kas iet caur Baltijas jūru, ir lielā mērā uz parāda. Vai tie varēs sevi atpelnīt, ir jautājums. Tātad Krievija pati ilgi ķepurosies. Kas tā būs par valsti, kad izķepurosies, ir liels jautājums. Bet pašlaik pārāk baidīties no Krievijas nevajadzētu. Vai mums nav jābaidās no pašu politiķiem, kuri bieži brauc ciemos uz Krieviju? Es domāju, tā ir mūsu politiķu psihošana. Briesmīgākais ir tas, ka Latvijai nav ārpolitikas doktrīnas, tradīcijas. Nu nav! Tas, kas aizvietoja doktrīnu, bija ieiešana Eiropas Savienībā, NATO. Tagad, kad mērķis sasniegts, vairs nezinām, ko tālāk. Patlaban latvieši ir iekrituši parādos, kas viņiem ir ļoti neraksturīgi [vēsturiski skatoties]. Viņi meklē darbu. Viņus neinteresē savas valsts perspektīvas ne iekšpolitiski, ne ārpolitiski. Tas saistīts ar milzīgajām problēmām mūsu izglītībā. Šogad mums eksaktās zinātnes studē 28% jauniešu, bet vairāk nekā 70% izvēlējušies humanitārās zinātnes. Kam vajadzīgs tik milzīgs humanitāri izglītotu cilvēku skaits? Mums galīgi nav izglītības politikas, tas draud ar bēdīgām sekām. Āzijas dienvidaustrumos pagājušā gadsimta 70.-80.gados radās milzīgi daudz privāto augstskolu. Tāpat kā Latvijā tās izveidojās, lai pelnītu – iekasētu mācību maksu. Humanitārā izglītība prasa salīdzinoši nelielus resursus. Tādēļ uzsvaru lika uz to. Tika saražots milzīgs skaits humanitāri izglītotu bezdarbnieku. Viņi izveidoja revolucionāras bandas, politiskas kustības. Tās gandrīz divdesmit gadus drebināja Indonēziju, Malaiziju, Singapūru, Indoķīnas valstis. Salauzti likteņi, sabojātas dzīves. Mēs tagad ejam tajā pašā virzienā. Vai nedomājat, ka humanitāri izglītoti cilvēki Latvijai vajadzīgi pašapjēgsmei? Lai saprastu, kurp iet, vispirms jāzina, kas esam. Zināma taisnība ir, bet, redziet, augstskolā cilvēkam ir uzdevums iemācīties lasīt speciālo literatūru. Ne vairāk par to. Lai lasītu speciālo literatūru, cilvēkam jānonāk attiecīgā vidē, kur viņa zināšanas ir pieprasītas. Ja cilvēks pēc studijām aizbrauc uz Īriju strādāt supermārketā – likt plauktos preces, viņš vakarā mājās Hēgeli nelasīs. Nenodarbosies ar sociālām, politiskām konstrukcijām. Viņš mācīsies angļu valodu, varbūt biznesa pamatus. Jo grib ēst. Tieši tā. Jo grib ēst. Latvijā problēmas ir ne tikai humanitāri, bet arī eksakti izglītotiem cilvēkiem. Nav darba. Neesam atraduši Latvijas stratēģiski ekonomisko pamatu, ko attīstīt. Zāģējam tikai baļķus un vedam prom uz Skandināviju. Tā ir koloniālā ekonomika! Tāpat kā Krievijā. Latvija pārdod mežus, Krievija – naftu. Vairāk neko neprotam. Kur ir mūsu problēma? No jūsu sacītā izriet, ka esam vienkārši par dumju. Jā, mēs esam par dumju. Kāpēc ebreji savāc Nobela prēmijas zinātnē, ir veiksmīgi finansisti, mūziķi? Ebreji ir lasīt un rakstīt pratēji kopš 5.gadsimta pirms Kristus. Viņu rakstveida kultūrai ir divarpus tūkstoši gadu. Katram ebreju zēnam sinagogā bija jāiemācās lasīt un publiski jāparāda, kā apguvis Toras lasīšanu. Sena rakstveida kultūra ir daudzām Eiropas tautām. Bet mēs? Lepojamies ar dainām. No tām vajadzētu kaunēties. Tās liecina, ka mums rakstveida kultūra nav pastāvējusi līdz pat XIX gadsimtam. Tikai tad sākām lasīt – ne jau dainas, bet Bībeli boksterējām. Jauna tauta, jauna kultūra. Tādi čukči vien esam. Gribam tikt Eiropā, bet nemaz tur neiederamies, jūsuprāt? Tā ir. Atsaucoties uz Hantigtona, Toinbija (Samuel Phillips Huntington, amerikāņu politikas pētnieks; Arnold Joseph Toynbee, britu vēsturnieks un civilizāciju pētnieks – red.) teorijām, pēc civilizācijas rādītājiem, ja pieskaitām sevi Rietumu kristietībai – luterāņiem, katoļiem, tad piederam Eiropai. Tiklīdz sakām, nē, mēs esam dievturi, dainu skandinātāji un teicēji, mēs pārejam austrumkristietības robežu, kas attiecināma uz Krieviju, un pat vēl tālāk – pie čukčiem, ziemeļmongoloīdiem. Pie ciltīm. Ciltis nekad nav izveidojušas valsti. Tā kā par [nācijas] atslēgas svētkiem uzskatām Jāņus, tad esam cilšu cilvēki. Kad profesors [Visvaldis] Klīve rakstīja savu Reliģiju vēsturi, viņam bija liels metodoloģisks jautājums, ko viņš nevarēja atrisināt: kur likt seno baltu reliģiju? Tās “astes” labi saskatāmas Latvijas un Lietuvas folklorā, sadzīves rituālos, kapu kultūrā. Vai likt tās pie Austrālijas, Austrālāzijas, Ziemeļu cilšu reliģijām? Tas ir, pie analfabētu un necivilizēto tautu sadaļas. Pirmā doma Klīvem bija, ka jāliek tur. Beigās atrada kompromisa variantu – ielika pie senajām mirušajām Eiropas reliģijām. Bet te ir problēma. Mums tā nav mirusi. Mēs joprojām sevi ar to identificējām. Pat neapzināmies. Mums liekas, ka mēs bāleliņi. Bet tie bāleliņi pasaules kopainā izskatās diezgan nožēlojami. Tāpēc domāju, ka lielākā laime mums būs, kad pa logu izkritīs Dainu skapis un pazudīs. Ir civilizācijas donori un civilizācijas recipienti. Vienas civilizācijas dod savu kultūru citām vai uzspiež to, piemēram, Vācija, Krievija, Francija, Anglija ir izteiktas kultūras emisijas zemes. Latvija ir tipisks kultūras recipients (saņēmējs – red.) Tā neko nedod, bet ļoti viegli, labi, ērti uzsūc. Latvija ēd visu, kas tiek saukts par kultūru. Līdz ar to tā top par kultūras mutantu. Tūlīt sašutušie sacīs, ka mums ir Vestards Šimkus… Mūzikas izpildītājs, vai ne? Jā, izpildītāji mums ir [daudzās jomās]. Ja skatāmies jaunradi dažādās jomās, tad, diemžēl, nekas vairāk par recipientu Latvija nav. Mēs uzņemam, atgremojam tikai citu kultūru. Tas ir mūsu vājums. Latvijai vajadzētu noformulēt ideālu. Saprast sapni, kas ir cilvēku galvā, un sintezēt to ar realitāti. Teicāt taču, ka nekāda kolektīvā sapņa mums vairs nav. Nav, jā. Teicāt, ka šī egocentriskā ievirze nav tikai Latvijas, bet visas Rietumu kultūras nelaime. Vai mums ir lielāks risks zaudēt savu identitāti nekā citām Eiropas tautām? Bez šaubām, mums ir lielāks risks, jo mēs esam vājāki. Taču visa Eiropa iet uz grunti. Absolūti. Tas ir demogrāfiskās problēmas dēļ. Iedzīvotāju pieaugums gandrīz visā Eiropā ir tikai uz ieceļotāju rēķina. Bet tad jau mēs esam liekuļi! Negribam, lai musulmaņi Eiropā būvē minaretus, bet gribam, lai ieceļotāji šeit dzemdē bērnus, strādā, tajā skaitā melno darbu, ko pašiem negribas darīt? Visām civilizācijām, kuras pasaules vēsturē iznīkušas, to beigu posmā bijis raksturīgs hedonisms: diezgan bezatbildīga dzīves baudīšana, vēlēšanās uzvelt visus smagos darbus citiem. Tā aizgāja bojā Romas impērija, kad kara vešana tika uzticēta algotņiem, lauksaimniecības produktu ražošana – ieceļotājiem. Līdzīgi notika Ziemeļāfrikā, Spānijā. Piemēru ir daudz. Šādos laika posmos neviens nespēj strādāt, veltīt sevi citiem, jo ir aizņemti ar baudas gūšanu. Nekādas atbildības. Tikai tiesības. Tagad Eiropā notiek tieši tas pats. Kā Vācijā iesākās turku imigrācija? Vācieši negribēja strādāt ceļa remontdarbus, par šoferiem, sētniekiem, trauku mazgātājiem. Tāpat arī Izraēlā, tur šos darbus veic arābi. Pie tā mūs novedis egoisms un augstprātība. Pat zoologi izpētījuši, ka altruistiskās populācijas ir dzīvotspējīgākas. Egoistiskās populācijas ir ļoti vājas. Tikko tās sastopas ar altruistisko populāciju, tā izzūd. Ja piemērojam šo zooloģijas likumu cilvēcei, Eiropas populācija nav tik dzīvotspējīga kā Tuvo Austrumu. Viņiem nav cilvēktiesību koncepcijas. Toties ir dzimtas tiesības, kopienas tiesības, tautas tiesības. Katrs cilvēks savu eksistenci pakārto kopējam labumam. Dzemdēt bērnus, rūpēties par viņiem, kā arī par vecīšiem. Tātad – kalpot. Tas nodrošina sabiedrības pastāvēšanu, ilgtspēju. Bet, ja uzskata, ka visiem jākalpo man un valsts ir pakalpojumu sniedzējs – kāpēc tā mani pienācīgi neapkalpo, tad sabiedrība nevar izdzīvot kā kopums.