Publicēt bildi ar svecīti, ko 11. novembrī esi aizdedzis Daugavmalā. Tagad visi redz, ka esi rīkojies, kā patriotam pienākas. Elektroniskā pasta beigās pievienot lūgumu neko no sūtītā nekādā gadījumā neizdrukāt, lai glābtu Latvijas kokus. Bez šī aicinājuma, protams, būtu grūti noturēties, neizdaiļojot galdu ar pasta kastītes ziņas saturošu papīra lapu jūkli. Sašutumā nogrozīt galvu, izlasot par kārtējo gadījumu, kad valsts amatpersonas nav bijušas uzdevumu augstumos. It kā neviļus priekšniekam ieminēties par kolēģi, kurš pārāk ilgi aizkavējies pusdienu pārtraukumā. Pateikt draudzenei, ka nesaproti, kā viņa vispār spēj dzīvot kopā ar tādu cilvēku. Tad vēl pati pasaule labvēlīgi nāk talkā, pasviežot dažādas tēmas, uz kuru fona paust savu morālo pārākumu. Bēgļi, homoseksuāļi, aborti, krievi un tikumība. Vienalga, esi par vai pret, motivācija ir viena un tā pati – izjust saldeno, uzvelkošo jūsmu, ko sniedz apziņa, ka zini labāk, bet no notiekošā atrodies drošā attālumā. Dažādu iespēju plātīties ar savu morālo stāju un augsto taisnības izjūtu taču kļūst arvien vairāk.
Es ticu, ka lielākā daļa darbību, kas varētu tikt klasificētas kā ļaunas, nenotiek mērķtiecīgi. Cilvēka dabā ir tiekšanās uz labo, pārējais ir nezināšanas, izmisuma, stulbuma, nelāgas apstākļu sakritības vai garīgu noviržu rezultāts. Jebkurš kādreiz ir bijis galvenajā lomā situācijā, kas ārpus konteksta varētu izskatīties dramatiski nelāga, apkārtējo galvās izskanot neskaitāmiem: "Es nekad tā nedarītu!" Dažkārt, ja uzzini iemeslus, kas kādu ir noveduši tik tālu, nosodījuma vietā var nobirt asara un uznākt nepārvarama vēlme mesties ar šo cilvēku mierinošā apskāvienā. Iespējams pat, ka līķis, ko kāds šķietams ļaundaris vilka mašīnā, patiesībā ir bijis tikai viņa iereibušais draugs, kurš bija nolēmis meža vidū nosnausties blakus lāča alai. Tāpēc, pirms nosodoši kratām ar pirkstu un pārākumā kliedzam: "Ķeriet, zaglis!", ir derīgi apsēsties uz celma un nedaudz padomāt. Kaut vai par to, ka patiesībā papīru ražo no sīkkoksnes, kas meža retināšanā tik un tā tiktu nozāģēta, tāpēc vajadzības gadījumā izdrukāt elektronisko pastu nav pārāk liels grēks. Galu galā Latvijas tiesu sistēma mums ir iemācījusi, ka pirms gala sprieduma izdarīšanas tiešām nevajag steigties.
Nupat parlamentārā izmeklēšanas komisija noteica 16 personu, kurām jāuzņemas morālā atbildība par Zolitūdes traģēdiju. Sabiedrības vēlme pēc vainīgā pasludināšanas ir apmierināta, tomēr pašā saknē problēma nekādā mērā nav atrisināta. Daļēja atbildība šāda mēroga notikumos ir jāuzņemas ikvienam no mums, kas kādreiz devis kukuli vai rīkojies jebkādā veidā bezatbildīgi pret pārējo sabiedrību. Tā vietā, lai izjustu morālo pārākumu, spārdot guļošo vai lieloties ar saviem panākumiem, tiekšanos uz labo ir iespējams īstenot arī citā veidā – meklēt risinājumu un uzņemties atbildību. Lai gan labi apzinos, ka tikko paustais varētu tikt klasificēts kā morālā pārākuma augstākā pilotāža. Zināmā mērā tas tā arī ir.