Lai ko es domātu par latviešu lielo dziedāšanu, Vispārējo latviešu XXV Dziesmu un XV Deju svētku reklāma tomēr bija darījusi savu, un es atkal gribēju piedalīties šajā masveida pacēlumā tieši Dziesmusvētku estrādē un Daugavas stadionā. Arī biļetes bija solītas, ja cītīgi sēdēšu pie datora sestdien, 6. aprīlī, plkst. 12 un būšu atvēris vajadzīgo mājas lapu un ierakstījis savu lietotājvārdu un paroli paredzētajā vietā.
Gatavojos tam jau pāris stundas agrāk. Jo nebiju drošs, ka lietotājvārdu un paroli atceros, jo tos reti pierakstu un reizēm vairs nevaru atrast, kur esmu pierakstījis.
Tā arī bija. Paroli biju aizmirsis, bet man atsūtīja jaunu, un divpadsmitos biju starta gatavībā kopā ar daudziem no jums, kuri nebija aizgājuši stāvēt pēc biļetēm naktī vai agri no rīta, kā būtu bijis labāk.
Jo pie datora... nekas nenotika. Tā arī divarpus stundas nosēdēju pie atvērtās Biļešu paradīzes lapas, kur bija rakstīts, ka tās atvēršanai varbūt vajadzēs gaidīt vairāk nekā astoņas minūtes. Kāpēc tieši astoņas? Laikam tāpēc, ka katram vienā interneta lapas apmeklējuma reizē bija paredzētas astoņas biļetes. Ja gribēja vēl, tad bija jāsāk no jauna.
Bija pagājušas simt piecdesmit minūtes. Piezvanīja draugs, kurš jau ātrāk šai nodarbei bija atmetis ar roku un kopā ar sievu jau slēpoja kādā no Pierīgas mežiem. Padzirdējis, ka man arī nekā, šķita gluži apmierināts.
Tikko biju pabeidzis sarunu, tā lapa ...atvērās. Ticiet vai nē! Tiesa, tas bija jau pēc tam, kad delfos biju izlasījis, ka biļetes uz dziesmu un deju gala koncertiem jau izpārdotas. Tad nopirku uz Dziesmu svētku noslēguma koncerta Līgo! ģenerālmēģinājumu un deju lieluzveduma Tēvu laipas 1. koncertu, kā arī uz vokāli simfoniskās mūzikas koncertu Arēnā Rīga. Zvanīju draugam, un nu lielāks cietējs izrādījās viņš.
Piekrītu darbiniekam no Biļešu paradīzes, kurš teica, ka, ja jaudas būtu bijušas lielākas, tad biļetes būtu izpārdotas vēl ātrāk. Jā, bet tad es nebūtu muļķa lomā uz starta līnijas plkst. 12. Ko lai domā sprinteris, ja olimpiādē noskan starta šāviens, bet viņam priekšā nokrīt šķērskoks! – Tu nē! Varēsi pēc divām nedēļām te uzskriet, kad olimpiāde būs beigusies.
Mans draugs nolēma izmēģināt laimi, vēl kādu reizi piezvanot, un ap pieciem vakarā ... sazvanīja. Vēlējās astoņas biļetes uz ģenerālmēģinājumu – koncertu, bet viņam pateica, ka esot palikušas tikai trīs. Nu bija labi arī tas.
Kad padzirdēju par to, ka sakarā ar biļešu deficītu tiek plānots vēl viens koncerts, man kļuva žēl dalībnieku. Vai tad, nodziedājušies un nodejojušies līki, tuvākajās nedēļās varēs naigi celt kapitālismu? Bet, izrādās, ka vienkārši publisks kļūs sestdienas rīta ģenerālmēģinājums, kurš būtu tik un tā. Nu vismaz spriedze noņemta.
Turklāt, ja vēl par olimpiādēm, tad izrādās, ka nākamgad jūlijā Latvijā notiks Pasaules koru olimpiāde. Šogad atkal līdz kaulu smadzenēm izjutuši (lai Dievs dod!) savu nacionālo identitāti, nākamgad varēsim vērot arī citas. Nez, kā tad būs ar skatīšanās iespējām?
Īsti nesaprotu, kādēļ priekšrocības nebija dalībnieku ģimenēm. Rezervēto biļešu procents vienalga taču bija nesamērīgi liels. Žurnāliste Sandra Veinberga tviterī stingri iebilda pret biļešu dabūšanas priekšrocībām politiķiem. Ko gan lai jaunais (Latvijas svaigi ceptā demokrātija) atbild sirmajam (pašpietiekamajai Zviedrijas demokrātijai)? Arī man ir grūti saprast, kāda velna pēc Dombrovskis, Lembergs vai Rāviņš nevarētu dabūt biļetes tāpat, bet viņiem vai viņu ģimenes locekļiem būtu jāņemas pie datora, tāpat kā man. Jā, tālu vēl esmu no īstās (skandināvu) sapratnes par demokrātiju.
Dalībniekus tomēr mazliet žēl viņu lielās slodzes dēļ. Bet gan jau starpbrīžos atvilkt elpu dabūs. Un... uzpīpēt. Tikai dalībniecēm tobrīd vajadzētu vainadziņus paņemt rokā vai nolikt blakus. Jo ar vainadziņu galvā smēķēt... nav skaisti. Tad no malas liekas, ka viss iepriekš redzētais un dzirdētais ir meli.