"Going" neskaitās

Gluži kā cilvēka sejā, kurā svarīgs ir skatiens, taču vēl īpašāka ir mute. Lai cik intelektuāls saturs no tās nāktu, ja gudrajiem vārdiem priekšā būs netīri zobi, tos sadzirdēt nevarēs.

Rīgas panorāmā no centra puses pamanāmākā ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēka, taču tās pakājē ir auksti. Pat vissiltākajā, saulainākajā dienā galvenās ieejas durvis meklējamas tumšākās ēnas tālākajā punktā. Kā uz kartupeļu pagrabu laukos, tikai uz augšu, un kāpt nevienam nepatīk. Divas kundzes aiz muguras vērtē – nav neviena soliņa. Paskatos apkārt, tiešām nav – priekšiņā no publiskā transporta pieturu puses ir pliks placis un tumšā ieejas ēna.

Zinu, cik grūts bija bibliotēkas tapšanas laiks, un pa šo laiku ir nomainījusies arhitektūras paradigma. Cilvēki arī arhitektūrā meklē mazdārziņa efektu, gribas apsēsties, papriecāties par puķītēm, sildīties saulītē, parunāt ar cilvēkiem. LNB īsā laikā ir kļuvusi par vienu no lielākajām Latvijas izstāžu zālēm. Pirmajā stāvā vien, kur var iekļūt bez reģistrācijas, saskaitīju piecas izstādes. Vienas saturiski saistošākas, citas – monotoni plakanas, tomēr tematiski daudzveidīgas un īpašas. Ir ieguldīti līdzekļi gan izstāžu dizainā, gan grafikā. Būtu vērts tās apmeklēt, ļaujot LNB kā izstāžu veidotājam izvērtēt apmeklētāju reakciju, kritiķu atsauksmes, lai zinātu, kā programmu attīstīt tālāk.

Tomēr apmeklētāju izstādēs ir maz, un ir skaidrs, kāpēc. Visi saprot – jo vairāk reklamēs sauļošanās krēmu un skaistus peldkostīmus vasarā, jo vairāk tos pirks. Tāpat ir arī ar kultūras preci, bet LNB izstāžu programmai reklāmas nav. Ielūgums un going sociālajos tīklos neskaitās. Ar to ir par maz. Arhitektiem nepatīk, ja viņu ēkas apkar ar reklāmām, bet cilvēkiem nav pienākums uzminēt, ka aiz ēkas mēmajām sienām ir izstāde. Ir daudz veidu, kā izvietot informāciju publiskajā telpā un kā labiekārtot vidi, lai tā kļūtu pieejama. Jā, ātri, bet varbūt ir pienācis laiks radikāliem lēmumiem, un bibliotēkā jāiet iekšā pa kādām citām durvīm, varbūt caur restorānu gaišākajā pusē? Varbūt trepes jāapzaļumo tā, lai pat ēnā tur vijas zaļie augi un zied puķes un kā bitei cilvēkam gribas skriet uz bibliotēkas bišu sarūpēto medu.

Varbūt pietiek ar četrām izstādēm pirmajā stāvā un piektās izstādes budžets jāizlieto tikai un vienīgi pārējo četru izstāžu mārketingam? Pavisam slēgt vajadzētu jocīgo Latvijas simtgades biroju, tur tukšā telpā izlikta avīze ar kultūras ministres portretu, XIX gadsimta beigu kartes reprodukciju čupiņa un proza par Latvijas vēstures tēmām. Kāpēc kaut kas tāds ir vajadzīgs, es nesaprotu. Ļoti bēdīgi, ka tērējam naudu par neko. Es domāju, ka ir jāņem viens dārznieks, viens mārketinga cilvēks, kurš iepriekš ir strādājis Rimi, viens dizainers, kurš saprot mūsdienu publisko telpu, un tas būs labs sākums.