Gudra izaugsme

Man tā pirmām kārtām saistās ar tādu jēdzienu kā «zināšanu ekonomika», un es nesaprotu, kāpēc laiku pa laikam kāds uz esošo vai iecerēto Latviju grib attiecināt šo apzīmējumu. Es patiešām nesaprotu, kas liecina, ka Latvijā tāda ekonomika varētu izveidoties. Tāpēc rakstīt plānos «gudru izaugsmi» kā mērķi, manuprāt, būtu liekulība.Formulējums «gudra izaugsme» nav vietējais izdomājums, tas ir paņemts no Eiropas Savienības kopējā plāna, ko dēvē par Eiropu 2020. Arī doma par «zināšanu ekonomiku» vietējās diskusijās droši vien parādījās iepriekšējā ES attīstības plāna jeb Lisabonas stratēģijas iespaidā.2000. gadā pieņemto dokumentu nākotnes vēsturnieki droši vien uzskatīs par savdabīgu millenārisma izpausmi, jo jaunās tūkstošgades gaidās Eiropas komisāri nolēma, ka ES drīzumā jākļūst par «konkurētspējīgāko un dinamiskāko uz zināšanām balstīto ekonomiku pasaulē». Kā zināms, mērķis netika sasniegts. Kāpēc ES neizdevās šo mērķi sasniegt, ir garš stāsts ar daudzām versijām. Tomēr šaubos, vai Lisabonas stratēģijas autori neticēja tam, ko raksta. Drīzāk daudzi eiropieši patiešām uzskatīja, ka Eiropa ar tās grandiozo intelektuālo mantojumu varētu kļūt par zināšanu ekonomikas līderi.Cits jautājums ir, vai Latvijā kāds noticēja šai idejai. Protams, zinātnieki uz zināšanu ekonomiku atsaucās regulāri, jo bija tā vai citādi ieinteresēti. Arī valsts institūciju pārstāvji atsaucās, bet, ja paskatās uz reālajām investīcijām zinātnē, izglītībā vai radošajās industrijās, tad Latvija acīmredzami netaisījās un netaisās ne sasniegt Eiropas līmeni, ne pārspēt Eiropas nopietnākos sāncenšus.Nav arī saprotams, kā Latvija reāli varētu kļūt par Baltijas reģiona zinātnes un pētniecības centru - ideja, kas arī laiku pa laikam ir pavīdējusi. Kas vēl bez vārdiem un plāniem par šādu iespēju liecina? Tomēr manu uzmanību saista arī kas cits.Nav runa tikai par valdību vai likumdevējiem. Manuprāt, tā ir kaut kāda kopēja, daudzos līmeņos atrodama iezīme - zināšanas tiek uzskatītas ja ne par lieku greznību, tad vismaz par līdzekli, lai radītu redzamu, aptaustāmu, trīsdimensionālu produktu. Informācija, teksti, risinājumi, dizains (vārda plašākajā nozīmē) un idejas kā produkti Latvijā, cik nācies novērot, tiek uztverti ar zināmām aizdomām, kā kaut kas mazāk reāls un zemāk vērtējams nekā, teiksim, bibliotēkas māja, izremontēta telpa, nopērkama iekārta, veikala plauktā noliekama prece. Bet zināšanu sabiedrība paredz, ka ir otrādi.