Ir pieņemts

Neviens nesaka, ka laukos ir neērtas gultas, kukaiņi un slikts ēdiens, ka stūri un kakti ir visā visumā neglīti un pa mazajiem koptajiem pleķīšiem pašvaldību namiņu priekšā zāles pļāvēju nogurušas velk sievietes. Vīri ap pusdienlaiku jau streipuļo pa ceļmalu, un, kad tu vietējā veikalā pērc ūdens pudeli, tāds netīrās biksēs un džemperī, netīriem nagiem, taukainiem matiem, nošņurcis plencis skatās uz tevi nodzertām zilām acīm un mēģina flirtēt. Ar tevi, gandrīz Eiropas princesi, zeltītās siksniņu kurpēs un jaunā kleitā, taču ir pieņemts uzskatīt, ka Latvijā ir par daudz sieviešu, un tāpēc tas zilacis joprojām ir pieprasīts – bez darba, bez stājas, bez naudas dzīvo viņš šikajos laukos, kur viss ir labāk nekā pilsētā.

Kur nonāk tās dažas skaistās govis, kas gremo āboliņu ceļmalā, es domāju, bet es nemaz negribu zināt, kur nonāk nomiglotie rudzi. Brienot pa lauku pēc magonēm, man liekas, ka sāk niezēt āda, un, kad beidzot iekrītu savā lauku klusuma un miera pēlī, pār pļavu pārveļas lauku muzikantu šķībās melodijas.

Ir, protams, citādi, ja tev ir savi hektāri vai mežs un māja lauka vidū. Tad nams ir tava pils, bet klusums ap to vai stilīgie jēri – arī cietums. Ne spontāni ielēksi lidmašīnā, lai dotos uz feisbukā ieraudzītu ziedošu rožu dārzu Francijā, ne atstāsi zāli nepļautu, ne ignorēsi visus tos ķiršus, upenes, avenes, kuru smagums koku un krūmu zaros baksta sirdsapziņu, ne jutīsies brīvs no pilnīgas vienaldzības, kas pārņem,redzot baraviku un gaileņu foto.

Ir pieņemts otrādi, bet šogad pilsētā atgriežos tieši sestdien, tad pārlaižu tik klusu nakti, kādu laukos sen neesmu dzirdējusi. Beidzot izguļos – veselīgi un mierīgi –, kā cilvēks nomazgājos, ieraugu sevi spogulī pilnā augumā. Vasaras pilnbrieda svētdienas rīts pilsētā, kad svelmi sološā gaisma vizuļo pār mūra namu jumtiem, ir tikpat poētisks kā miglas vāli pār Vidzemes pakalniem vai neaptveramais Zemgales horizonts. Un vajag tikai kādus divus eiro, lai smaržīgas meža avenītes gandrīz pašas ieripotu trauciņā, un arī piens mums pilsētā ir ekoloģisks, bet lauku «elvītī » vai «topā» tikai parastais.

Ir ļoti, ļoti labi laukos vasarā, un tā ir pieņemts, bet arī, ja lauku nav, var justies labi, gandrīz ekskluzīvi, jo katra mūra pils un koka būda jebkurā vietā pasaulē var kļūt par taviem laukiem, tāpat kā grāmata un filma, kur tavi lauki ir tava fantāzija. To rakstu es, no laukiem nogurusi un atpakaļ pilsētā – klusumā un mierā, pirms veselīgām pusdienām no eko lauku produktiem, ko laukos nekad nevar dabūt.