Es iesaku paskatīties uz katru torni šādā gaismā. Tornis vienmēr ir bijis varas simbols, un tāds tas turpina būt. Neticiet arhitektūras vēsturnieku teleoloģijai, kas bieži torņa dominanti ainavā vai pilsētas siluetā skaidro kā vienīgo iespējamo kārtības asi, kā estētisku nepieciešamību citādi patvaļīgajā nesakārtotībā, kā orientieri un civilizācijas simbolu pēdējā instancē. Savukārt kopš Freida, dižākā kultūras kritiķa, kāds mums ir bijis, eksperti lielākoties piekrīt cits citam, ka ikviens tornis ir tikai falls. Tāpat kā visas vertikālās struktūras, hierarhiskā kārtība un ar to saistītā sīvā konkurence. Savukārt horizontālās struktūras, kas paredz vienlīdzību, sadarbību, solidaritāti un kompromisu, joprojām tiek uzskatītas par gļēvām, par tādām, kas atsakās no cīņas, par sievišķīgām.
Žermēna Grīra uzsver, ka feministu apšaubāmais panākums – dzimumu vienlīdzība profesijās, darbavietās un varas gaiteņos – apbūvētās vides fallocentrismu ir nevis atcēlis, bet pat stiprinājis. Vairumā gadījumu būdamas čaklākas un rūpīgākas, sievietes vīriešu iedibināto kārtību spodrina un uztur spēkā pat labāk par viņiem pašiem. Taču par karjeras sievietēm un līderēm mēdz teikt, ka viņas ir ar pautiem. Vīrieši uniformās joprojām ir vīrieši, kurpretim sievietes uniformās nav sievietes, jo galvenais taču ir profesionalitāte, nevis dzimums. Vai arī tā – īstu vīriešu uzdevums ir radīt kārtību, struktūru un likumus, bet īstu sieviešu uzdevums, kā māca attiecīgie glancētie žurnāli, ir to visu izrotāt, padarīt mājīgu un tad vēl arī nosargāt pavardu. Mājas ceļ īsti vīrieši, interjerus iekārto sievietes un geji. Krāsiņas, aizkariņi un galdautiņi, piekrītiet, nav diez cik vīrišķīgas intereses.
Slavenā Rīgas arhitektūra, tā vēsturiskā, tā, ar kuru ir vērts lepoties, visa no vienas vietas ir izraibināta ar sieviešu tēliem. Kariatīdēs, atlantīdēs, ciļņos un maskaronos. Jo sievietes ķermenis ir seksīgs objekts. Tam ideālā gadījumā ir vijīgas, sievišķīgas formas. Nē, nu ir jau arī seksīgi vīrieši. Tādi, kurus var likt uz fasādes, lai būtu skaisti. Vēl Rīgai ir kanoniskais vecpilsētas siluets, kura torņi, kā zināms, tapa draudžu sacensībā par to, kurš garāks. No tā laika, no laika līdz Pirmajam pasaules karam – un faktiski arī līdz Otrajam –, Latvijas arhitektūras vēsturē nav palicis neviena arhitektes uzvārda. Pēc Otrā pasaules kara sievietes, tāpat kā vīrieši, saplūda projektēšanas institūtos. Citas kļuva par tikpat vienlīdzīgām celtniecēm, mežcirtējām un traktoristēm.
Iedomājieties, ka īstai sievietei ir jāuzceļ māja. Izklausās dīvaini. Tas, ka īstai sievietei ir jānosit čūska, jau skan ticamāk. Čūska, kas sevī. Un tas, ka jādzemdē dēls, jau ir pats par sevi saprotams. Tajā pašā laikā, par mājām runājot, būtu interesanti izpētīt, cik daudz čaļu, attiecībām pa īstam sākoties, ievācas pie savām draudzenēm, nevis otrādi. Un cik daudz tā saukto pieaugušo teļu joprojām dzīvo ne vien pie vecākiem, bet vēl ļaunāk – pie mammām. Tāda, lūk, vīriešu pasaule un sieviešu.
*Šis joks radās Latvijas Kultūras akadēmijas simpozijā Balto vīriešu rezervāts. Apsolīju pazīstamam folkloras pētniekam, ka tas būs arī lasāms.
feldkurats O.Kacs