Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Īsts piens un pēdējā

Tas bija tik naivi. Un radās skumjas. Jo sapņi mēdz nepiepildīties, kad iejaucas realitāte

Pēc vienas no izrādēm kāds skatītājs garāmejot izmeta frāzi, ka ar šo izrādi Hermanis ir skaisti nokārtojis savus rēķinus ar XX gadsimtu. Jo zāle viļņojās, kad lielajā Ķīpsalas hallē notika pēdējās Klusuma skaņas, pilnas traģikomiskas nostalģijas. Par visu, kas piedzīvots tiem, kuri dzīvoja XX gadsimta sešdesmitajos, un tiem, kuri gatavi klausīties viņu atmiņas. Par īstu pienu, par grāmatām, par ilgviļņiem un močiem, par telefoniem ar vadiem, par rokenrola dzimšanas laiku un ilūzijām.

Toms Henks, aprakstot rokenrola rašanās laiku, to nosaucis par savas dzīves skaņu celiņu. Klusuma skaņās tas skan – šis celiņš, kurā ir Saimons un Garfunkels, Bītli, mūzika, kuru klausoties radās mākslinieki un brīvību alkstošie, arī tie, kas, meklējot radīšanas iedvesmu, noslīka tajā – tieši un citādi. Mūzika, kuru klausoties radās mini un tika zaudētas nevainības. Un dzima bērni. Tas bija tik naivi. Un radās skumjas. Jo sapņi mēdz nepiepildīties, kad iejaucas realitāte.

Tajos piecos Ķīpsalas vakaros arī tās bija – pēdējās izrādes neizsakāmās skumjas, kad jāatvadās ne tikai no izrādē ierakstītā, ko jūt varoņi, bet arī no kaut kā vairāk – no atmiņām, ko slēpj katra radītā etīde, katrs ceļojums no 89 izrādēm visā pasaulē un vēl gandrīz 100 Talsu ielā. Un to nevar nevienam izstāstīt, ko jūt aktieris, kad viņš skaidri apzinās – ka nu patiešām viss. Ka nekad vairs nebūs jāliek galvā tā parūka un jāsēž tajā vietā. Ka jāsaklausa galavārds, pat ja tas ir tikai klusums. Jo gribas paildzināt – kā jebko, kas bijis dzīvē tik skaists. Jebko – kaut vai banāli – pēdējo atvaļinājuma dienu, atvadu skūpstu, ierāmēt varavīksni. Apstādināt laiku, zinot, ka bērni tik ātri izaug un aiz tā – viņa pēdējā pirmā skolas diena, pēdējais pirmais piena zobs un pēdējais pirmais augstskolas izlaidums. Nav nozīmes, cik būtiski tas izklausās pasaules sāpju vai laimes kontekstā, tas ir kaut kas tik intīms, ka negribas dalīties. Hermaņa izrāde satrieca tieši ar šo spēju – atrast tik skaistas un ietilpīgas metaforas tam, kas ir ļoti dažādi interpretējams un izprotams un intīms.

Aizejoša laika romantiskie pelni trāpa tieši. Dubultā un tik smalki, jo nekad vairs. Divdesmit pirmā gadsimta bērni neiedomāsies, ka telefonam ir tik gari vadi, ka piens nerodas tetrapakās, ka dzejoļi, iespiesti grāmatās desmitiem tūkstošu eksemplāru, ir tikpat svarīgi kā brokastis. Ka mūzikas klausīšanās ir piedzīvojums un pārbaudījums, jo nebija izgudroti Youtube un Google un nojaukti dzelzs priekškari. Jebkam – priekšstatiem par seksu, par politiku, rokenrolu un mieru pasaulē galu galā. Un Ivars Krasts šajā izrādē nebūs motociklists Jēzus, kurš sapīpējas piena tvaikus, Andris Keišs – šarmantais pinkainis un Kaspars Znotiņš – fotomākslinieks, kuru aizrauj piena burka ar sarkanām zeķubiksēm. Guna Zariņa, kura māca skūpstīties. Visi, kuru veidotajiem tēliem šajā izrādē ir konkrēti prototipi, vienalga – mums zināmi vai nezināmi. Imants Kalniņš, Māra Ķimele...

Tikai klātbūtnes sajūtu un atmiņu celiņš spēj atmodināt un iedarbināt kaut ko, kā dēļ ir iespēja kļūt labākiem un saskatīt pasauli, zudušu, esošu vai tuvojošos. Kad režisors kopā ar aktieriem iedod kodu. Atslēgu, lai ieraudzītu un izdzirdētu. Pēdējās klusuma skaņas. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja