Pasaule piesaka sevi kā vīrusa vulkāna izvirdums. Šobrīd ikviens ir pret katru, gatavs balsī un vārdveidojumiem žņaugt un spārdīt jebkuru pretī nākošo, kurš atbild ar to pašu. Ikdiena izskatās pēc bēgšanas un kukaiņu kaujas, tāpēc nav jābrīnās, ka vēlēšanu dēļ riskēt ar sevis apliecināšanu varas pārstāvju izvēlē spēja vien trešdaļa mūsu ierobežotās pasaules ļaužu.
Sociālā realitāte kūp sašķeltas domāšanas ugunsgrēkos vulkāna izvirstās lavas ceļā. Paliek melnas depresijas izdedžu joslas.
"Reāli jau neko nevar mainīt," – skan attaisnojums.
"Mūs iesloga ierobežojumi! Mūsu bizness iet postā! Mūsu darbs zaudē jēgu!" vaimanā vairākums.
"Iet uz vēlēšanām tādās vietās, kur apgrozās daudzi nevakcinētie, ir pārāk bīstami sērgas stihijas dēļ," spriež vieni.
"Neļaušu ietekmēt manu ideālo uzstādījumu nevakcinēties nekad!" pozā nostājas citi.
Visi vienā vilnī cenšas vārdstraumēs graut tos, kuri jauši vai nejauši atrodas sabiedriski redzamā stāvoklī, – dziedātāja Tīna zaudēja dziesmu konkursā – liet indi! Hokejisti netika finālā – nobradāt! Mūsmāju futbols ir "miris" – apņirgt! Politiķi visi kā viens ir slikti – norobežoties! Vienā pilsētas nostūrī doksas personāžu aktivitāte gurst, citā – eksplodē. Loģika nav svarīga, galvenais ir "izdedzināt", "būt pretī", emocionāli izlādēties, elst un karst kā tipiskam seriālu skatītājam, lai pārspīlējumos un fantāzijās savāktu materiālu jauniem sprādzieniem, tātad – galvenais ir uzklausīt tikai sazvērestības teorijas. Protams, psiholoģiski attaisnojumi ir atrodami arī masu histēriskajām izpausmēm. Jauna un bīstama situācija eksistences nodrošināšanai prasa vēl nepazīstamus pielāgošanās paņēmienus.
Kā reaģēja tie, kas bijuši izdzīvotāji pēc dabas? Izdzīvotāji, gribas centrēti, tomēr atrada savam darbam neparastākas formas, samierinājās ar ierobežotāku prasmju pielietojumu. Ja tas nebija iespējams, tad pielāgoja savu sociālo lomu spēli reālā dekorāciju nomaiņai.
Kas gan ir pielāgošanās sociālajai realitātei? Pirmkārt, tas nozīmē attieksmes maiņu un spēju pieņemt patieso tieši tā, kā tas izpaužas. Protesti palīdz tikai gadījumos, kad prāts un uzskati cīnās pret nepieņemamiem likumiem un varas diktātu, nevis dabas norisi. Ierastā cīņa par cilvēktiesībām būs aktuāla, kad norims epidēmija, kas ir dabas izpausme, nevis sazvērestība pasaules mērogos vai vēl kas "mītiski elsojošs".
Šobrīd – stihijas apstākļos – man šķiet, ka galvenās cilvēktiesības – tās būtu tiesības kļūdīties tiem, kuri strādā – tā vai citādi. Varas darbā vai ikdienā. Tas nozīmē, ka es nevainoju nevienu, kas dara savu darbu. Pretējā gadījumā labākais pilsonis būtu tas, kurš nedara neko. Jāsaprot, ka pārkārtot ierasto jāsāk arī katram pašam. Panika pa kaktiem tik drīz nebeigsies. Prātīgi būtu pašam izvairīties no uzbrūkošās lavas tālākās karsēšanas. Un zaudējums vienā spēlē, kaut vai "visās spēlēs", nav cīnītāja kapitulācija un nav izdzīvotāja gara eksistenciālā trauma, nav pamats viņa darba ritma palēnināšanai.